Āj, bļāķ, labrīt, viss ir cauri, izņemot montekristo, kur pie beigām piemigu, viņi tur tā pasākuši ūdeņaini vāvuļot. Flokši pilnā plaukumā, vīteņi baltiem ziediņiem un pojenes pumpurojās. Tas tapē, ka es pantalonēs, strīpots, naktskreklā aŗ zaļu lejkannu viskur gāju, lietus jau šurpu nenāk. Nuja, izspieš korķus, atvērt pagrabus un akas, ledusskapi izmēst no produkcijas, viskādas saimnieciskas rūpes, nedos jau papīpēt un taisīties uz bimbošanu. Nēēgribu braukt. Nekas, nekas, iesim rīgā tiesības likt, opis teica, ka man viss sanākšot, lajgan stāstīju, cik tieši tam saprāta vajag. Viņš uz mani tic un sauc par lietas koku. Es gan nezinu.Tajau,cikta, pa vakaru atkulties, un nebūtu tādu skumu šķiršanos. Kā tagat. Betē, manjau pastāv ceribs, ka rēzeknes busi visi atcelti, attiecīgi, rīgas arī unta mums atliek tikai dagdas buss, četros naktī, kas nozīmētu, ka iegūstam sev veselu dienu. Betē priekšā stāvošo darbdienu gan mēs tādejādi padarītu arī fiziski nepanesamu. Nenene, būsim prātīgi, gana prieku, ķēdējiet, duriet, rādiet man to ŗīgu

Atvērušies, tātad, šeit dažādi kabaki, nav vis vairs viens sastāvējies un pietam padārgs ērmanīts, tagat te tāds švītiņiem paredzēts un smalkiem vīteņiem izzīmēts "COCO", betē, tiem švītiņiem, kaste nezkālab būtu paņēmuši līdzi savus rozīgos kaucekņus, taisni netālu, izdomas bagāti nosaukts un viscaurēm komiskām cūkām apzīmēts "PIGASUS". Ņehujasus! A man vrodje pofigasus, kupivšaja eļegantnuju zamševaju jaku pa latu, ibitīt, diudesmit.

1) Vieta
Ellas un Totiņa gaisā paraušanas māja izrādījās (pieturvietas nosaukumu pierakstīju uz rokas ar aczīmuli, lai beidzot sagūglētu), lūkkas, nu, tuvu jau es biju savos minējumos, saproti, es pat nevaru izstāstīt, ku teiksmaina tā māja allažiņ no šosejspuses izskatās,plika lauka maliņāji, kupli koki priekšiņāji, būtu tur vēl kukurūzaslauks ne milzu ozoli, ta pavisam pēc Kanzasas kaukādas, vienmēr pabraucu garām busā un neko neattopu, vien nopūsties, ka kādreiz jāpiebauc tuvāk tur un jāpaprasa, kas jums tas (bildes, saprotams, miglainas, dzīvē izstās ļoti iespaidīgi).
2) Peķa
Nulabi, es īstenībā nemaz nezinu kā viņu sauc, bet pamanīju jau turpceļā, kad vilku steidzīgos dūmus no rēzeknes busa nākamajā pārkāpjot, vārdsakot, autoosta kā autoosta, busi no sākuma iebrauc malītē, šoferi aizskrien pēc papīriem un paknaibīt kases un ta nāk tādi ļoti svarīgi apakaļ pie busa un tūlīt, tātat, uz platformas tādas un tādas brauks padoties, nuja, tad es padomāju, ka tas ir kāds no tā maliņā smejošā bariņa, nu, kas pasprucis jokus taisīt, zinkā, ir jau tādi, betnu, visas lietas, balts krekls un šlipse untā. Unlūk, šis Peķa (to vārdu es viņam šodien iedevu, kad visu sapratu), brīdī, kad tas šoferis nāk ārā no ostas ar tiem papīriem, hujakts, nopakaļus, solis tāds uzsvērti lietišķs, iet, viņš, tātad, nopakaļus, gluži kā zaldāts kājas svinīgi cilinādams, bet ar elkoņiem, savukārt, viskādīgi palēninājumā bīdās un taisa tādas skaņas, nukā, automātiskās durvis, kad taisās,  un pavada to šoferi līdz brīdim, kad šis piespiež pogu durvju attaisīšanai un dod tādu gluži kā svinīgu svētību ceļam, ja, un šofers tā vēlīgi smaida un tā, nuja, a tas barīts tik fonā smej un smej un nevar vien nosmieties, nusaprotams, es tak domāju, nuja, pieauguši cilvēki tak izstās, neba jau kaukādu no malas izsmej. Bet,šodien, kad ilgāks tas strēķis tai ostā sanāca, ta izdevās šito papētīt tuvāk. Un tuvāk tas izskatās tā, ka Peķa ir vietējais dumiķīts, šādā veidā viņš un, jejbogu, cik busi atgāja un lai cik ļoti peķa nebij nekur pie horizonta manāms, viņš brīnumainā kārtā uzradās taisni tajā brīdī, kad šofers devās pie busa, gatavs ceļā, krāšņi izpildīja iepriekšminēto procedūru, šlipsei plandot un mājot atvadas kā kapteins sadraudzīgam kuģam.Arī rīgas busu viņš šitā izvadīja un tad nozuda, vēlāk satikām viņu dziļāk rēzeknē, diezin vai viņš šitā ķersta visus busus, tas bij laimīgs gadījums, nulūk, un tur šis Peķa gāja, ļoti steidzīgā un svarīgā gaitā un nesa dūrītē sažņaudzītus papīrus (var jau būt, ka tiešām piestrādā tur biku), un pamanījis mūs, atplauka tāādāā smaidā un pie tā raidīja svinīgu  rokmājienu, pusmilitāru,  bettākā mūsējs šofers skorogovorka (neesmu iepriekš dzirdējusi, ka cilvēks tikdaudz vārdu var izbēŗt vienā sekundē un vispār šitik nemitīgi ļerkstēt telefonā) vārījās, tātad, pa telefonu un man bij ietrāpījies tas gods dabūt pirmās rindas vietu, nukur priekšā lielais stikls un jāpiesprādzējas, ta uzskatīju sevi par pietiekami svarīgu personu izskatāmies un pamāju pretim.Esjumsaku, ka jauka tā Latvijas mala, uzņem tevi kā tāda mātišķa sūna nogurušu kareivi untikpat maigi un jauki arī izvada, sījūsūn.
3)aizmirsu, ceturtais ar bija, kaukur aizgāja