Āj, bļāķ, labrīt, viss ir cauri, izņemot montekristo, kur pie beigām piemigu, viņi tur tā pasākuši ūdeņaini vāvuļot. Flokši pilnā plaukumā, vīteņi baltiem ziediņiem un pojenes pumpurojās. Tas tapē, ka es pantalonēs, strīpots, naktskreklā aŗ zaļu lejkannu viskur gāju, lietus jau šurpu nenāk. Nuja, izspieš korķus, atvērt pagrabus un akas, ledusskapi izmēst no produkcijas, viskādas saimnieciskas rūpes, nedos jau papīpēt un taisīties uz bimbošanu. Nēēgribu braukt. Nekas, nekas, iesim rīgā tiesības likt, opis teica, ka man viss sanākšot, lajgan stāstīju, cik tieši tam saprāta vajag. Viņš uz mani tic un sauc par lietas koku. Es gan nezinu.Tajau,cikta, pa vakaru atkulties, un nebūtu tādu skumu šķiršanos. Kā tagat. Betē, manjau pastāv ceribs, ka rēzeknes busi visi atcelti, attiecīgi, rīgas arī unta mums atliek tikai dagdas buss, četros naktī, kas nozīmētu, ka iegūstam sev veselu dienu. Betē priekšā stāvošo darbdienu gan mēs tādejādi padarītu arī fiziski nepanesamu. Nenene, būsim prātīgi, gana prieku, ķēdējiet, duriet, rādiet man to ŗīgu