Nea, ņemu tomēŗ apakaļ savus vārdus par pītera tūristiem, taisiet tās robežas cementā, bronzā. Pie Juzika, tātat, tādi jau nedēļu. Nu, ja ops kalna galā, ta juziks tur pa vidu sanāk, a ceļš uz ezeru da šoseju lejā no kalna visiem viens. Nulūk, un kopš tā laika, nav miera šaizemē, nu, pareizāk, kad pabāž degunu no teritorijas laukā, ar miskastmaisu nesamu vai nolūku pēc cīgām pa fikso. Esjaukā, nukā uz laukiem, ja, džinsām momentlīme pa visu ceļgalu, izstaipīts vīriešdžepers virsā, mati aizvakar ķemmēti untā, pofig man pārdevēju jūtas, viņs tāpat vecas končas tirgo un ne man vaik lai man sejā skatās, ne man kādam jāskatās. Unlūk. Atliek tik tev atvērt vārtiņu un spert soli, kāpusceļa tā pingvindelegācija kā pa jomas ielu krāšņi iegriežas tev klāti un ne mukt ne sprukt nekā un visi izejamos tērpos un jūsmo par ainavu. Dirsas. Citreiz akal, laimīgs uzgriezies uz ceļa, cīgas dabūjis, neviena nesaticis, tūdaļ iespruksi, huju, kas tur nāk pretim, noļukušā pupturī, svaigi saules krēmā ziests, ar dvielītibļedj, jau teatrāli izpleties un dveš,- oh, eķi sosni! Nuja. Jāturpina komentāros, man telfons karas