Fjokla, diši v mešoček
divdesmit astoņi gadi un jau pie neirotiskām vecenēm traķenē, tur man skaķerķu dorožka. Nē, nopietni, es laikam esmu izbīdījusies no eņģēm laukā ar šito visu turpu- šurpu, koncepcija pomeņalasj,taisīsim breinstormingu un mainīsim visu septiņreiz. Man tagad, savukārt, tāda koncepcija uznākusi (darbā, ne mājās), ka man nāk panika virsū, un tāda, pavisam nopietna, ar aukstām rokām, kājām, norasojušu pieri, iziešanu ārpus sevis (un tas, dievgodvārds nav patīkami), nujā, un vēl man bails nosprāgt pie priekšnieka galda, kamēr viņš runā un zīmē gūgel līknes, līdzīgi kā, kad zāli pārpīpējas jebvai kafiju pārdzeras, nutur, māmiņ, māmiņ, es mirstu un nejūtu vairs rokas, laid mani ārā no šitā. Un, kā izrādās, šitāds var uznākt arī ne pie priekšnieka, bet pavisam nevainīgā vstrēčā konferenčzālē, man tadas aizdomas, ka tas džeks padomāja, ka es tubzikā šoto esmu iešņaukusi, un no tā maitas dikti ilgi nevarēja atkratīties, viņš muldēja un muldēja un es paliku aizvien nervozāka un ceļgals man trīcēja un rokas es nejutu, un jo vairāk es baidījos, jo vairāk es sabaidījos un briesmas, man šitā nav bijis nekad, un internetā rakstīts, ka jāiet pie psihiatra un jāmeklē bēŗnības sāpes, a man tādas aizdomas, ka tās šodienas sāpes drīzāk, A man tagad šitā vislaik būs, a mani ieliks traķenē un iedos balto lapu, viņiem tak mazas pensijas? A kā lai izvairās pie priekšnieka iet, ja viņš sauc un, kad atsauc man šitāds uznāk, nopietni, akdievs, māmiņa tik jauna un jau akla, kur tas bija, punktiņā un antonā, es tagad būšu neirotiskā vecene?