BET. Ir, protams, arī dažas gaišas notis šajā visā, man pie mājas ir tas diennakts gastronoms, "Elsa", tātad, tur, pastarpus visām dzīvē nepieciešamājām pārtikas un sadzīves precēm, alkoholnodaļas pašā augšējā plauktā tirdzniecībai un dekoram izlikti  šokolādes izstrādājumi, kā lai tagad labāk pasaka, krāniņformā, nu, nejau virtuves, betnu, nu, tie, taisni neērti, tos par falliem laikam sauc, tātāt, caurspīdīgā ietinampapīrā kā dāvaniņas iepakoti, ar lentu. Nulūk, ciknu tur ar kādu kopā gājusi esmu, tai bodē, pie tiem alkoholplauktiem, tik nu vienmēr šie ir pamanīti, izkomentēti un apķiķināti,galvenokārt, aiztam - "a priekškam?", nu, kas par auditoriju tādiem suvenīriem jocīgiem un kapē pie vīniem taisni, ne rēzeknes joku veikaliņā,kuram tāds novirziens, betē, dziļi sirdī, es vienmēr jutu, ka kādreiz pienāks tā diena, kad kāds man kādu no viņiem atnesīs. Nuja, un taisni tā arī bija vakar, saproti, nāk draudziņi pa durvīm, es uzreiz tak redzu, palaidnības darījuši, actiņas tādas viltīgas viltīgas, satvīkuši tādi, un, kātad, ko ta citu atnesuši, ja ne šitādu, pat to, ka no lietuvas ievesti no pārdevējas noskaidrojuši, uz paskaidrojošās uzlīmes gan tur bij rakstīts, ka tā ir vīrieša formiņa, vai kas tamlīdzīgs. Nutadlūk,mums neraksturīgi piedauzīgā suvenīra izpētes procedurā (ne tik - kā padomājāt) mēs stipri vīlāmies, jo viducis bij tukšs un nekāda marcipāna nebija, jejbogu, es, piemēŗam, biju pilnīgi  pārliecināta, ka tur noteikti būs marcipāns, betnē, tādi pat šmaukļi, kā tie, kas ražo santaklausus ar tukšiem vidiem, priekš kam viņi to dara, nekad neesmu sapratusi, nevienam tak tas negaršo, tapatkā tās nožēlojamās kakavokonfektītes adventkalendāros.