Izcēlās man no rīta konflikts ar vecenīti, rajonā tada glīta eja līdz pieturai, abās pusēs slidenas kupenas, netīras tādas, bet, pa vidu- peļķes, tā līdz potītēm, nu, un viena, tā pēdējā, sevišķi gara un citas izejas, ja ne svempt kupenās, nava, un jābrien slapiem zābakiem un rūgtumu sirdī, un saproti, brienu es pa to garo peļķi, rūgtuma sirdī ka vai nu, viss ūdeņa piesmēlies, kas to arī zin, no kādām netīrām vietām tas nācis, skatos, peļķes galā, nukur, teorijā beidzot sausas kājas būs, vecene iespraudusies, un stāv, maita, divām pekelēm, stāv un tēlo ķieģeli un skatās kaukotur tālumā, meditē, šalkojošais ents atradies, nu, stāvu tai peļķē un ar taktisku -khem cenšos šoto norādīt, ņefiga, iemieta tākā un tik lūr tālumā, poetessa s kartoškoi, numanjau arī daudz nevaik, saku ausī, no muguras tākā bagātā kundzē, sebris ar šalli notinies, nelaiķei nabaga kioskā, saku: "Nu, kas ir, vienīgā vieta uz pasaules?!", man jau likās, ka ļoti klusi, bet laikam ne pietiekoši. Nu, un to ta es tā saprotu, šī ar bij ilgi gaidījse,  šī uzreizām tāda priecīga, priecīga ķer sašutumā pie krūts, abas somas gaisā, degungals- sarkans, malā gan paiet, toties man mugurā tiek raidīts kaukas tāds: "Tirtitrit-tir-tir tir tir, tartartartartartar- tjir pir tjir pir tir pir tir tir tir Tir TIR TIR TIR PIR PIR PIIR?! Kurt lai es stāvu?".

Pie ratiem, bled.