Ziemas krustmāmiņa
Nez, kaukā pārāk ātri šitais viss notiek, nupatām, knapi no iepriekšējās, bezgalīgās ziemas uzmodos, ka jau nākošā virsū uzgūlusi un tas jau nav tev brāls pavasars nekāds kā tamborēts sedzītis, liegi, liegi, pārpa ceļgalu pārgūlis,  tas ir smacīgs, apledojs deķis, viscaur pāri, atprātotājs stindzeklis, mūža miegā ielaidējs. Unē, kad šitā smuki prikiņī, ka tā tu vēl krietnus četrus mēnešus steberēsi, mazu līku solīti, kapuci pār pa aci pārbraukušu, metru augsts tāds rūķis kaukāds ietuntulēts,viegli no apakšas sapūsts, ta, ziniet, visas rokas nolaižas, ko gan attiecīgi grūti izdarīt, nu, tās rokas nolaist, jo tikdaudz visskas savilkts, ka rokām arī tikai viena pozīcija, uz priekšu, nutur, kiosktantei naudas iedot, ētalõna nopīkstināt, durvi attaisīt.

Un katru rītu jāvelk sevis ar varu no mājas laukā, vēl pēdīgoreiz stenderē uz atvadām ieķeroties, kad visa būtība kliedz nē, nē, nē, domā viegli? Sirds lūzt! Nuja, unta atnāc uz darbu,pavisam jau nejūti vairs nekā no sevis, a tur jau virsū, akadmēs skatlogus dekorēsim? akā būtu, ja mēs z-svētku balli novadītu pasaku tēlu tematikās? (Kādās tādās tematikās, dārgā redakcija?!!!).

Nu. neciešu es visus šitos prieka pesteļus ap to ziemas ienākšanos, tas nav nekāds prieks, tā ir liela, liela nelaime, kas pie mums te tagad ir atpirdusies. Kānutur bija, tai anekdotā par ciemos atbraukušo krustmāmuļu,- teicās, uz divām nedēļām, bet atveda paciņu biezpiena un palika uz visu mūžu.