Vislabāk man tomēr patika mazā, melnā džanga, kas nagla iesēdās mūsu bariņam pa vidu, uz aizrādījumiem, šitetākā aizjemts, atbildot, tādejādi, ka ganjau kaukā sarūmēsimies, (estev sarūmēšos gan), tātat, tas mazais melnaos radījums, ņēma un iestampājās mums visiem pa vidu, ar seju, tātat pret mums, nevis skatuvi, kā pieklātos,nolika savu koktēli un dikti ieinteresēti bolījās, nutitk, tātat, ies vaļā koķetērijs, es jau gan zinu šitās te, ka viņas jau  neko citu, kā met savas nekrietās acis uz mārtiņu, un laicik man tas mārtiņš akal, savukārt, tā un šitā, man jau pofik, to lai plosa kaut visas pasaules mazās, mellās, vārdsakot, galvenais ir attitūds, ja hujeju, kur arī drosme, pie šitik nodrošinātas sievišķās aizmugures, pirsties kaukur pa vidu un cierēt uz kaukādiem svešiem džekiem, bļedj,  diudesmit reizes kārtojot matus, nutur, tipa, bezpoņatkās viņa laikam bij nonākusi, tipa, kā seksīgāk, ka mati vaļā, vai zirgastē, tanuviņa tur diudsesmit reizes kārtojās tāda un mainīja pričenes un šaipīja lūpas, manu dzēlīgo komentāriju pavadījumā, ta, laikam, sajuta tomēr strāvas, jo vēl bišku un viņa tiešām tādā tīri pasaules kārtības vārdā būtu atrāvusies ar glāzi.

Bišku atgādināja tās divas potenciālās ilgjuciem cietuma pacjentes, divas, tādas defektīvas lolitas, kas mums reiz daugavmalā piemetās, kad sēdējām tur un neko tak citu kā kūpējām un alū spridzinājāmies, vārdsakot, tās divas, nosēdās mums fõnā un sāka striļīt cīgas līdz tādam absurdam, ka tas viss izklausījās pēc ainas no 12 krēsliem, kur tēvs fjodors noveda to nabaga vīru trahumā, no dažādām paslēptuvēm izkliedzot cenu, nu, jū rimember,jēs? Vārdsakot, pretņi mēs visi bijām šitam, joe es jau arī gan kā tomēr tāda parasti šanos jautajumos dāsna, saku, ka šitam nugan vienreiz jāpieliek punkts, jo tie streļītāji jau tik bezkaunīgi palikuši, kā uzbrūk jau tanī mirklī, kad esi svaigi no tabakbodes iznācis un nervõzi raisi vaļā paciņu, nē, nopietni, visam ir savas robežas arī un kaukādai takta izjūtai jaunugan būtu jāpiemīt, pardon, tātad, ejiet dirst. Vārdsakot, neko viņas no mums nedabūja, un kaukur tur mums aiz muguras sēdēja un lādējās. Un tad. Tātad. Laikam jau tā vadone, kā domājiet, ko šī dara, šī, tātat panāk uz priekšu, nosēžas mums taisni pretim uz trepīti, ķemmē čolku un dročī šķilenes, nutur, spiež to pogu, klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik klik, apnika, daudz klik, tātat. Nu, vajnav sīka sučka, nu, pasaki, nav. Untak, kātat, ka dabūja to cīgu beigās, ne no manis gan, bet vīrišķās puses, tie tādi  ātrāk uz to šantāžu pavelkami laikam,  Tagad domāju, ka vaidzēj klikot viņai pretim ar kauko, nutur ar paukšķiem pūst gardus dūmu rimbulīšus, piemēram, betnutur, kurtnu, tērēs laiku arī, tanī reizē bij gaujarts jāiet klausīt, ja nemaldos