Grabekļu-čabekļu diena (bērnu draugiem un vecu ļaužu dvēseles spoguļiem, nelasīt)
Grabeklis parādījās jau tramvajpieturā, divgadīga bērna veidolā, memme šim bij nopirkuse pa priekšu stumamo ritentiņu ar kātu, ultrazaļās tonalitātēs (ja tādu apsūkā, mirst uzreiz, drošvien), kas nepārtrauktā kustībā izdalīja no sevis diezgan disharmõnoskas, ausī durošas un pierē atbalsojošas skaņas, sapildīts ar kaukādām sudraba lodēm drošvien.

Nukaročī, tas sīkulis jau tai pieturā riņķoja grabēdams un siekalodamies pa visu ielu un nelasījās prom, ignorēdams visus tramvajus, izjemot to, kurā iekāpu es. Tur iekāpis grabeklis turpināja grabēt, tā grabinātājs- izdalīt siekalas un mazām, netīrām un apņēmīgām kājelēm, idiõtiska smiekliņa pavadīts, nospārdīja man visus svārkus.

Kad mammuķis ar savu grabošo atvasi kāpa arā un pie durīm minstinādamies nevarēja lāga satvert ultrazaļo garkātrotaļlietu, jo tas kuslais bērns uz rokām, iedomājos kā, laipnu jehovas liecinieces seju, piedāvājos palīdzēt, paceļu rotaļlietu, plašā žestā itkā censdamās to padot jau ārā izkāpušajam pārim un tad, spudūkš, pēdīgā brīdī, paraunu to atpukaļ, taisni brīdī, kad aizcērtas durvis un atskan patīkams "skrumš", grabekļa kātam sulīgi pārlūstot.

Un ilgi vēl es stāvētu pie pēdīgā loga, Bila Mureja sejasizteiksmē saviebusēs un mātu atvadas viņu aizvien sarūkošamākajāmmākajiem siluetiem.

A čabeklis, čabeklis bij sirmgalve valsts iestādījumā, kas stundas laikā attina un ilgā baudā saņurcīga vismaz 50 makten čabīgus konfekšu papīriņus, kad apnika- pārlika no viena maksimas maisiņa otrā, dažādus produktus, ko, savukārt, arī katru ievietoja atsevišķā maisiņā. Bet tad, kad, savukārt, piegriezās abas iepriekšminētās darbības, viņa garlaikoti sāka klepot apkārtsēdošiem sejās, izplatot ap sevi miljardiem pilieninfekciju un čīkstinot krūtežu. Būtu bijuse arī viņai kāda rotaļlieta, labprāt salauztu arī to.