Tad, lūk, kāds anekdots mums vakar gadījās pēc pirts un mēmā šova "romantikas" un "apkopējas ikdienas" (piemēram, "Man sāp acis no tā hlõra") tematikās.

 Kā tas bij kā tas nebij, ka mēs ar svens sapratām, ka pūlksten divpadsmitos jau nu gan tas nevar beigties nekad un jāturpina svētki Blaumaņielā, svētki gan tādi pašvaki sanāca ar roltõnu un piparmētru tēju, bet tomēr.

Tadlūk, sēdam mēs virtuvē, iepretim meitas istabiņai un runājam viskādas dumības, es sāku stāstīt, ka ilgi jau šitā nebūs gan, nebūs te pīpēt un dzert un smieties, jo ar pirmdienu šo istabu izīrēs, mazai, mazai mazai tantiņai, protams, turpinot tēmu viskādi māžojos par ērto un mājīgo istabiņu, klusajā centrā pie izlietes, nu, vārdsakot, viskādi smalki izpildos. Protams, arī svens ir tāds, viegli tēmēts uz viskādu  izdarīšanos un kādā jaukā brīdī viš pieceļas un apjēmīgā Bendera gaitā, papirausu zobos,  šalli pār plecu pārmetis, lieliem soļiem iekāto meitas istabiņā, istabas vidū izveic elegantu reveransu un saka :"Hohoho, esmu mazā tantiņa, šīs istabas mazā īrniecīte, hohohohõ".

Tikmēr es sēdu virtuvē, vēroju spektākli un  smejos līdz, tavu traku trakumu,  manu uzmanību piesaista jocīgi sieviešu zābaki, kas nepārotami nav ne mani ne, kurnuvēl, papī, kas, savukārt, itkā liek aizdomāties un samulst, bet tomēr- pagaidām vēl ne izdarīt secinājumu.

Lielā pauze, ar samulsušu un sastingušu svenu, teatrālā põzā,  meitas istabiņas vidū, turpinas līdz  gultā ap stūri, notiek nepārprotami  kūņojošas darbības un atskan miegaina balss, kas apstiprina ļaunās aizdomas un iecērt dunčus mūsu žūpīgajās sirdīs, proti, atskan aizsmacis: "Bet es jau šodien esmu te..."

Tas tik bija smiekls, es jums teikšu, protams, pēc tam, kad rātni un sasarkuši bijām nodzēsuši gaismu, aizvēruši durvis un aizspurguši koridõrā.