Tagad, kad bij uznākušas tās saulainās un aukstās ziemas dienas, nevarēju atcerēties aiz kam šīs man liek justies tākā tādai Garkājtētiņa aizbilstamai (kā nu šai bij vārds) vilcienā uz tikšanos braucot.
Tad lūk, tādās aukstās ziemas dienās, õme aiztaisīja savu somu-
"knikts" (kas nozīmēja tikai to, ka mēs iesim piedzīvojumos) un pēc brīža jau mēs
atradāmies vienā vai otrā pieturā, (tā pirmā būtu Jaunciema autobusa pietura, bet tā otrā- Mežparktramvaja).
Un lūk, ja mēs stāvējām tai mežparkpieturā, ta tas nozīmēj, ka mēs braucam ciemos pie Ainas tantes. Ainas tentei bij smuka, vecmõdīga māja ar viskādiem antikvāriem loriņiem, zõfām, izšūtiem spilveniem, lapsādām, aktieru portretiem un grāmatām. Vēl tur bij gongs.
Un ta viņas tur, saules apspīdētas, viesistabā pīpuļoja un ķiķināja (Te man diemžēl niveja pa papīru izsmērējās). Un es viskur slepeni ložņāju.
Vārdsakot, aukstās un saulainās dienās ir jaiet ciemos.