Nestreb karstu
Tas viss notika tā: Õpis man, kā zināms, taupīgs čangaļu vīrs, sak, nedo dies kauko pirms laika ārā izmest. Ar veciem krekliem un apdauzītām servīzēm- tas vēl tā, bet šī īpatnība attiecas arī uz visu veidu ēdmaņām. Viss ir gana labs, kamēr vēl mušas spurgdamas laukā nešķiļas. Tadnulūk, piens arī alažiņ tiek saukts par gana svaigu esam, pat tad, kad viš jau nepārprotamā rūgušpienā.

Nuja, biju es tai vasarā kārtīgi pamirkusi Zilupes dīķī un saķērusi klepu, ko õpis, baidīdamies, ka bijusē sieva viņu akal par bērnu slepkavu sauks, metās ārstēt. Un metās, kā sacīt, tādā visnotaļ baisā veidā. Viš pajēma alumīnija krūzi (sāciet drebēt), ielēja tur verdošu "svaigu", kunkuļos sagājušu, lauku pienu un pēdīgo štrihu šai bēdīgā kompozīcijā ievilka kārtīgas ēdamkarotes medus un sõdā veidolā.

Un tātad, kas mums ir? mums ir verdoša alumīnija krūze, ar tikpat verdošu dzeltenu, kunkuļainu saturu un õpis, kas sēd blakus un bargi vaktē tūlītējas patērēšanas procesu.

Kopš tā laika, skābu seju... visiem karstiem padzērieniem šaunu klāt aukstu ūdeni un nošpļaunos, par, piemēru - kafijas, apskādētām garšas kvalitātēm.