Leļļu teātrī ir ļoti dīvains leļļu meistars, proti, visām, sievieškārtas lellēm vietā, kur būtu jābūt krūtīm, sākas bezgalīgs kakls. To es, plakātus apskatot, secināju.

Atgādina stāstu, kā pirmajā klasē vaidzēj zīmēt māmiņdienas apsveikumu mammai, proti, viņas portretu. Skolotāja Mauriņa katram uz lapas uzvilka milzu ovālu, tai itkā vaidzēj būt galvai, arī acu formu, manuprāt, skolotāja uzvilka, lai mēs nesazīmētu galīgus ķēmus. Un tad, ar pārējo vaidzēj tikt galā pašam, ar krītiņiem, krāsainajiem.

Nutadlūk, ar vienu aci es itkā tiku galā godam, bet tad- samulsu pie otras, jo nevarēju saprast, kādā virzienā acu zīlītes īsti iet. Mazliet padomāju... un izdomāju. Ar matiem arī sanāca milzu cīņa, jo mammī toreiz bij zēngalviņa un eita saproti kā tie mati tur ap galvu pareizi virpinās. Vārdsakot, vēlreiz padomāju... un izdomāju. Pēdīgais nelielais problems bij ar to, ka nevarēj saprast, no kuras vietas tieši rokas sākas. B-e-t, arī tur es nesamulsu.

Un lūk, (bungu rīboņa), rezultā mammī saņēma aptuveni šādu savu portretu.