Par tām pirmajām kasetēm
Kad tā plašu ēra bij beigusēs, resp., papī ar skaļu brēcnienu :"joptvaimaķ, joptvaimaķ" bij uzmetis skapjaugšā manu tobrīd mīļāko plati :"Makss un Mõrics" (dēļ tām dziesmiņām, kuras mēdzu agros sestdienu rītos klasīties atkārtoti, ar īpašu cītību),ienācās pirmais magnetafõns, bij tāc plakans, tāctākā- milzu diktafõns drīzāk, kur papī un mamī šitādu izraka- neatminos, bet es viņu dabūju lietošana kopā ar divām čikāgas piecīšu kasetēm, tās ar neviens neklausījās, tamdēļ tika man. Nu ta es šos klausījos, kamēr vienu no tām ierāva iekšā, galīgi beigtu. Pēc tam man nopirka Vitniju Hjūstõni, tad es, tā teikt, lepni uzšpļāvu tiem piecīšiem.
Tagad gan es esmu jau gana liela un uzšpļauju gan tai hjūstõnei, gan tiem piecīšiem, bet maksu un mõricu gan būtu icanti paklausīties.