Kad tā plašu ēra bij beigusēs, resp., papī ar skaļu brēcnienu :"joptvaimaķ, joptvaimaķ" bij uzmetis skapjaugšā manu tobrīd mīļāko plati :"Makss un Mõrics" (dēļ tām dziesmiņām, kuras mēdzu agros sestdienu rītos klasīties atkārtoti, ar īpašu cītību),ienācās pirmais magnetafõns, bij tāc plakans, tāctākā- milzu diktafõns drīzāk, kur papī un mamī šitādu izraka- neatminos, bet es viņu dabūju lietošana kopā ar divām čikāgas piecīšu kasetēm, tās ar neviens neklausījās, tamdēļ tika man. Nu ta es šos klausījos, kamēr vienu no tām ierāva iekšā, galīgi beigtu. Pēc tam man nopirka Vitniju Hjūstõni, tad es, tā teikt, lepni uzšpļāvu tiem piecīšiem.
Tagad gan es esmu jau gana liela un uzšpļauju gan tai hjūstõnei, gan tiem piecīšiem, bet maksu un mõricu gan būtu icanti paklausīties.

Tā jau viss ir piki-čiki, tak jau otro nedēļu un taisni pēc tā pusārstētā bronhīta man piemetušās sirdsklauves un asinsspiediens (izrādās), kas ir visnotaļ interesanti manā tomēr ne tik cienījamajā vecumā. Vienā dienā vispār kļuvu gluži zaļa un ļaunās priekšnojautās gaidīju, kad sāpēs kreisā roka un paliks zili pirksti (ta mirstot uzreiz un dabūnot Pidriķi redzēt, baltās biksēs).Ģimenes ārsts mani nosmēja, sak, 170 uz simtu esot tīri normāli, cik man vispār gadu esot (es jau gribēju atbildēt,:"26, tak padsmit no tiem, es dzeru un apzinīgi pīpēju", pie visa esot vainīgs stress darbā (es saku, bļa, kāds stress, cibā?), lors, pie kura mani nosūtīja arī smīkņāja, bet tomēr nobildēja manu galvu, kurā nebija redzams pilnīgi nekas (nav jau priekša, galu galā), tā es arī nesapratu kāds sirdsklauvēm ar loru sakars, savukārt kardiologs ģērba uzreizīti pliku (hohoho). 
Pagājšsesdien, kad mamān aizrāva mani uz Biķernieku slimnīcu pie dežūrārsta bij vispār 190 na sto, kas ir, vispār,pizdjec, dabūju tabletes un mīļu vēstuli ģimenes ārstei, savukārt ģimenes ārstei vēl nav ko teikt, jo nav gatava asinsaina. nbsp;Ta nu, joptvai, nesaprotu vai šī medicīnas sistēma noskaidros kas man ira vai man tomēr ir jāiziet uz ielas un jāgāžas vēkšpēdus, lai aizved uzkaukādu pētniecības iestādi un izpēta, raģi kakova huja man dur galvā un  klauvē sirds, ja tā nav mīla? Un, ja man klauvē galvā, dur sirdē un paliek zaļa seja, iedomu varā, ta galu galā, hospitalizējiet mani taisni iekšā trakāmājā. Vot tak, bļe. suki semeinije (vra4i).

Vai tas mamuts nav prosto čudo?
Netiek apskatīta daiļdarba pedagoģiskā vērtība

p.s.Var dabūt vēl, ja vaig:)

Akdies, skrodera Āzīša dziesma bezdivdesmit 4. minūtē liek man atiezties smaidā un sajūsmā plaukšķināt, tas bij mans mīļākais nedarbs. Vot, ierakstīšu diskā un aiznesīšu papī, nez vai uzmetīs skapaugšā?

P.s.Nujā, vispār, gaisā uzgājušais pīpju Lempelis man arī patika.