Opju lietas
Tas panco  ieraksts ir tik šausmīgs, ka jāiet šņukstēt stūrītī.
Es arī zinu, ar katru reizi opis sarajas aizvien mazāks un mazāks. Un roka trīc aizvien vairāk un vairāk. Un ,kas to padara vēl traģiskāku,  ira tas, ka viš nepārtraukti cenšas saņemties, ar tāda galanta kunga apņēmību, iztaisnoties, iesmaržināties (jo perdeļi uz vecuma vēl perdelīgāk ožot), uzlikt galvā bereti, sākt lietot roku kruķus, lai muguru var taisni noturēt, lamāt sevi "par veco peizdūnu, kad gadās pustukšas krūzes saturu pa grīdu izlaistīt.
 Bet drīz arī tas vairs neies cauri. Un pavisam bēdīgi ira tas, ka šajā situācijā tu nevari neko līdzēt- nav kam sadot pa purnu, noslēgt līgumu ar kaulaino par  nesavākšanu vai dot vietā 5 gadus no saviem, nokniebties galu-galā ar kādu,  ņefiga, ļod tronulsja un viss.
Un brīdī, kad viš nosēžas pie galda, rūtainā kreklā, salicis tik bērnišķīgi rokas klēpī un nedaudz uzrāvis plecus, un atzinīgi noraugas kā es lieku galdā zupu... vai arī tad, kad viš paliek pieturā, izslējies tik stalti cik nu var, ar to bereti un es vairs nevaru viņu saskatīt, tapē, ka viss aizmiglojies, jo noteikti ir jāraud un jāpiepuņķo piedurkne... ta man pašai gribas nolīst krāsnsmalā un sakalsts bez vēsts.
Nujā, vēl pagaidām pasaulē  ir viens cilvēks, kura acīs  esmu pate pilnība. Un tas būs liels zaudējums, tanīs vairs nespoguļoties.
Un tagad es sevi saraudināju un iešu pīpēt.