tu saraudināji arī mani.
iedomājies, man vēl ir ne tikai vecmamma, bet arī vecvecmamma!
un mani ļoti sāpina, ka viņa paliek aizvien sirmāka, mazāka. viņa joprojām ir jautra, reizēm triec šņabi ar savām draudzenēm, bet zinu, ka klusākos brīžos viņa masē sev kājas un nopūšas, jo vairs tik labi nevar paiet, dēļ tām vēnām. viņai pensija ir tik maza, ka viņai gandrīz nekam nepietiek, jāiet viss pirkt uz "super netto", ko viņa smejoties sauc par "nabagu veikalu". mēs viņai palīdzam, bet viņa allaž dievojas, ka nevajag. viņa jau ir ļoti veca, viņas vīrs sen jau nomira, dēls ir kretīns. es pie viņas laiku pa laikam aizbraucu, bet arī man vairs tik daudz nesanāk. un tā viņa tur viena dzīvojas, bet redzu, ka reizēm ir brīži, kad viņa apsēžas, skatās tālumā, acis mazliet aizmiglojas un viņa pie sevis saka, ka "dievs viņu esot aizmirsis", ka viņai te uz tās pasaules vēl jādzīvo.
un visvairāk skumji man bija, kad viņa atnāca uz manu izlaidumu un iespieda man rokās mazu saņurcītu aploksnīti, kurā bija 10 lati un kur trīcošā rokrakstā bija rakstīts "Samantiņaj ("j" nosvītrots, jo viņa ir poliete un reizēm nepareizi šo to uzraksta) no Babuņas". Es gandrīz apraudājos, zinot, ka viņai jau tā nav naudas, bet ja es viņai dotu atpakaļ, tad būtu sašutusi un atgaiņātos ar mazajām rociņām.