Biju iegājis pie savas omas, kura dzīvo pāris desmitus metru no manis. Atnesu ēst. Jautāju: "Kā jūties?" Oma atbildēja "Tas vecums mani ir sagrāvis". Es zinu, ka viņa nomirs, pat ilgi nebūs jāgaida. Taču tas bija tas cilvēks, kas mani audzināja, čukstus stāstīja, ka bija reiz tādi Ulmaņlaiki, mazgāja manu mūžam nošmulēto muti ar maigi mīkstām rokām (viņai jau tad bija poliatrīds). Kad devos jūrā, viņa vienmēr deva man savu svētību. Man nav bijis bail. Viņa var uzlikt roku uz pieres un noņemt galvassāpes, uzlikt roku uz muguras -noņemt kaut vai žagas. Zinu - vecums, atmiņas sajaukums ar iedomām, grūti saprast, kur patiesība, kur nē.Es pārlasīju savas vecās tiesu lietas. Man ir jautājuši, kā es varu vinnēt vienu vai otru lietu. Nekad racionāli to neesmu varējis paskaidrot. Dīvaini, bet man laikam ir paveicies, mani ir kāds mīlējis nesavtīgi. Mums mājās ir suns. Ne gudrs ne dumjšs. Spēlējās ar bērniem. Tagad guļ pie omas mazās mājeles durvīm. Pat nezinu kam un kāpēc to rakstu naktī (piedzēries neesmu un pilnmēness taču arī garām).