Godīgi sakot, tas ir pizdjec ar tām tautumeitām. Kad mēs arsvens , fotoaparātu "Zenīts" zobos, piektdien devāmies meklēt viņa atrasto amerikāņ-čigān-folkgrupiņu, kas iepriekšējā vakarā bij kontrabasa pavadījumā dejojuši stepu un dziedājuši čigānu dziesmas pie unibankas un solījušies spēlēt arī nākamā dienā, mēs viņus tur, vells parāvis, neatradām, bet tā vietā - 2 akordeonistus un daudzas tautumeitas, hamburgeriem zobos un nošļukušiem vaiņagiem.

Pārņēma pamatos izmisums, jo, lai kur mēs arī neietu, no visiem pakšiem bira dažādu parametru tautietes vilnas tērpos, visas žvadzēja (nu, kā sauc tos grabeklīgos puzurus viņām) un ķiķināja. Pie kam, lai nu ko viņi visi tur bij darījuši, bet Vecrīga bij viscaur piedrista dažādiem papīriem un plastmasām. Ta es nesaprotu, vai ta dejojot viņiem tas bij biris pa visiem galiem ārā, vai ta dziedot.

Tādi mēs te esam, viscaur tādi dziedoši, dejojoši, netīrīgi un kautras čigānu grupiņas aizbaidīt mākoši.

 Bet toties mums ir PUZURI un pa jāņiem mēs visi pisamies.