Nāc, nāc gultiņā. Man tur čipši glabājas...
Nupat uzpīpēju vārtrūmē un atcerējos. Kad vasarās dzīvojāmies Siguldā, sīko brāli kaimiņpuikas bij samācījuši dziedāt dziesmu, ko viš ļoti sirsnīgi, pusgarās zeķēs un bikšelēs tērpts, ar tik raksturīgo šķelmja izteiksmi sejā nodziedāja kādas dārza viesībās, proti:
"Man dzīve bija grūta,
Man māte- prostitūta
Un tēvs man dzērājs liels"

Un citās kādās viesībās viš skraidīja izteiksmīgi rokas vicinādams, lūpām tūtiņā un deklamēja :"Es jūtos kā pagale jūrā. Kā pagale."

Bet kroņa numurs bija mūsu saruna, kad šis lasīja pusaudžu problēmu lapu "Labā".
Tadnu, tā domīgi viš man prasa: "A tevi kādreiz kāds ir mēģinājis pavest?". Es tā nedaudz samulstu, sak, tūlīt prasīs man kā tur ar tiem kāpostiem un stārķiem un sazinkovēl. Ta es šim prasu:" A kā tas ira, pavest?". Viš pretī: "Nu tā- nāc, nāc gultiņā, man tur čipši glabājas..."