Muldriks
Bij aptuveni tāds, tik nošļukušām ausēm un žēlīgu skatienu. Parasti karājās manu brunču malā un vilkās līdz. Viš bij mans mazais draudziņš, pienesa bumbiņu un jau atsaucās uz  firmas švilpienu.  Koda kājā negaidītos brīžos, mazais koķetnieks. Saimnieks teica, ka nedrīkstot šo glaudīt, zvēram esot jābūt niknam. Tikpatlabi bērnus arī var neglaudīt, lai menti sanāk. Bet es glaudīju pa kluso un kurvītī nēsāju, bij mums karusels. Vispār visi viņu mīļoja, jo viņš bij viscaur viena vienīga simpātija.