Kā lai es tagad dzīvoju bez sava jāņu draudziņa Muldrika? Niviens vairs neķeras brunčos, neiekožas spiciem zobeļiem kājā ij nepienes bumbiņu. Mī luv litell dogīs so mač!
Šņuk.

Kamdēļ nevar tā mūžīgi- ar draudziņiem bēniņu buduārā vāļāties un dumības runāt, dīķī skalināties, naksnīgās mēness lekšanas pastaigās doties, badmintonu un mēmo šovu spēlēties, Muldriku groziņā apkārt nēsāt, trusīšus čubināt, zemenes ēsti, zaļumballē spāņu dejas dejot, grāvī vāļāties, Belafontes dziesmas šķībi dziedāt no kroga nākot, nest pa ceļu sagāztas ceļa zīmes un vienīgo veikalu sausu izdzerti?
Es tak negribu pie tiem sēcošajiem pilsoņiem, kas jau rīta autobusā savas priekšas sejā bāž. "Gov avej, gov avej", kā teica Bobs Dilans.
Atkāpies, sātan un pienākum!

es gribu sunīti. Un iedzert.

Bij aptuveni tāds, tik nošļukušām ausēm un žēlīgu skatienu. Parasti karājās manu brunču malā un vilkās līdz. Viš bij mans mazais draudziņš, pienesa bumbiņu un jau atsaucās uz  firmas švilpienu.  Koda kājā negaidītos brīžos, mazais koķetnieks. Saimnieks teica, ka nedrīkstot šo glaudīt, zvēram esot jābūt niknam. Tikpatlabi bērnus arī var neglaudīt, lai menti sanāk. Bet es glaudīju pa kluso un kurvītī nēsāju, bij mums karusels. Vispār visi viņu mīļoja, jo viņš bij viscaur viena vienīga simpātija.