Kamdēļ nevar tā mūžīgi- ar draudziņiem bēniņu buduārā vāļāties un dumības runāt, dīķī skalināties, naksnīgās mēness lekšanas pastaigās doties, badmintonu un mēmo šovu spēlēties, Muldriku groziņā apkārt nēsāt, trusīšus čubināt, zemenes ēsti, zaļumballē spāņu dejas dejot, grāvī vāļāties, Belafontes dziesmas šķībi dziedāt no kroga nākot, nest pa ceļu sagāztas ceļa zīmes un vienīgo veikalu sausu izdzerti?
Es tak negribu pie tiem sēcošajiem pilsoņiem, kas jau rīta autobusā savas priekšas sejā bāž. "Gov avej, gov avej", kā teica Bobs Dilans.
Atkāpies, sātan un pienākum!