es te par tiem tikumiem aizdomājos
es domāju, ka labāk ir būt TIKAI žūpīgai, nevis maucīgai, bet vēl sliktāk- žūpīgai UN maucīgai, tad gan būtu vakars uz Āgenskalna priedēm. Vispār jau mani uzjautrina krogus puiku mānīgi priekštati, ieraujošu meituku ieraugot, sak, šitā jau žūpiņa, šitā jau uzreizi dziedādama pie manis mājās nāks un visko tagad darīs. Ho, ho. Abet- skuju. es pate brīnos, no kurienes tas veselais saprāts vienmēr uzrodas vietās, kur šamam nekad nevajadzētu parādīties, bet tā viš ira- parādās viņš, līku pirkstu kratīdams un bārdamies da semuškas grausdams. Bet varbūt to raisījuse pusaudzības pieredze, kad tika darīc viskaukas ar viskauko un šķita, ka tas ir briesmīgi jautri, līdz brīdim. Savukārt, tagad, savā nosacīti apzinīgajā vecumā saprotu, ka lai nu kā, bet jautri gan tas viss nava. tamdēļ, es ar tādu līdzjūtīgu smīnu noraugos tajos krogū saostījušamajamamamma- jos vienvakara pārīšos, kas 4 glāzes pēc iepazīšanās kā pēc komandas "starts" iet ieņemt buduārus un nākošajā rītā atavadās ar paģirainiem mājieniem, ka noteikti kāds -kādam piezvanīs, bet tā ari vairs nekad nepiezvana. Aij, vienkārši, ir lietas, ko var darīt župojot un ir lietas, ko nevaik darīt župojot- piemēram, skumt un kniebties ar nejaušiem garāmgājējiem.

(es te tagad nerunāju par jau norunātiem un apzinātiem vakariem, kur kandelabri, romantik un vino)