Man nav kārtībā ar humorizjūtu
Akal tramvajs. Vakars. Braucu uz Pārdaugavas krogu. Pretī sēd jaunietis treniņbiksās un piemidzis šņākuļo. Pietura, tirgus. Iekāpj dikti manierīgs kundziņš- kažokādas apkaklīte, atšauts mazais pirkstiņš, lūpas tūtiņā, prizūra ar loku ij rokā puķe da torte. Modeles gaitā kundziņš iet mums garām iegādāt biļeti, vienā rokā vicinādams šalli, a otrā- paredzamas kniebšanās komplektu- tortijpuķi, pie kam koķeti smaidīdams uz visām pusēm. Es jau tad padomāju, ka šitādi naivi eiropieši jau paši uzprasās. Tramvajos vienmēr vaig pārvietoties, turoties pie turekļiem abām rokām un kājām un mest visas nešļavas naher,neskatīties nevienam acīs un kur nu vēl smaidīt.... izdzīvo stiprākais, tā teikt. NU, unkodomā, brīdī, kad kundziņš gandrīz jau pagājis mums garām, tramvajs strauji bremzē (kāds pārsteigums)un šams slaidā lokā, vēl paspējis izdvest pārbīļa :"Aij" un noplivināt spārnus virs mūsu galvām, iesēstas tam aizmigušajam treniņbikšainim klēpī (ar visu kūku un puķi).
Apkaklē ņirdzu es viena pati. Sātaniski. Un ilgi.