Izlasīju to grāmatu... un tagad man ir bailes, ka nospiedīšu savu kaķi, pārāk stipri to apskaujot un pieglaužot sev... pēdējās lappaspusēs aiz sienas skanēja "I belive I can fly.." jā, viņi nepalika kopā. Jo "ja kādas attiecības kļūst pārāk ideālas, tās noteikti sabruks.... ja paliec pārāk atkarīgs no otra cilvēka... tev jāmācās būt emocionāli patstāvīgam..."
Un kaut kas iekšā tā vienkārši tā sāpīgi..

and when love is dead I’m loving angels instead..

Jā, es varu skolā smieties, muļķoties un visādi citādi izturēties it kā būtu nez cik laimīga un pavasara pārņemta, bet ko tas līdz, ja nonākt mājās un vientulībā uzrodas šis "trūkst" un "tukšums"... un tik ļoti gribas parunāties tā vienkārši un cilvēcīgi... un tik ļoti gribās tik daudz un neko...
Un gribas izraudāties. Tā, lai asaras neiestrēgst, sākt vienkārši bērt ārā visu, kas sakrājies un tikai runāt un raudāt... bet tā, lai būtu skaisti. Un tad aizmigt... un pēc tam pamosties kā no ļauna sapņa...