Karma points
Nācu šodien mājās un īsi pirms sava mitekļa redzēju, ka divi mazi puikas dara pāri mazai meitenei. Sper un grūsta. Tā kā attālums līdz notikuma epicentram bija pāris minūšu ejams, galvā apsvēru savas rīcības scenārijus. Varētu ignorēt un paiet garām, izliekoties, ka tā nav mana problēma. Varētu arī iesaistīties konfliktā un to vienā vai otrā veidā atrisināt. Pirmajā brīdī nolēmu, ka tā nav mana darīšana, bērni ir nežēlīgi un man tur nav ko piebilst. Un man bērni vispār nepatīk, tāpat kā iesaistīties ar viņiem konfilkta risināšanā. Tomēr, nākot tuvāk, pamanīju, ka, pirmkārt, viens no puikām izsper meitenei no rokām telefonu, otrkārt, viņa, izmisīgi raudot, cenšas sazvanīt, acīmredzot, kādu no ģimenes, un skaidro radušos situāciju, treškārt, puikas, mani pamanījuši, atkāpjas, bet viens otram saka: pagaidi!, un man ir pilnīgi skaidrs, ka viņu domā manu paiešanu garām, lai varētu turpināt iesākto. Kaut kas tomēr manā galvā saslēdzās, nostrādāja ķīmija un emocionālais intelekts lika par sevi manīt. Uzrunāju meiteni, noskaidroju kurā virzienā un cik tālu viņai jāiet (kas gan nebija pārāk būtiski, jo tāpat biju jau nolēmis viņu droši pavadīt līdz mājām) un teicu, ka pavadīšu. Izrādās, ka viņa dzīvoja vien kādus simts metrus atpakaļ, virzienā, no kura nācu. Tā nu es viņu pavadīju līdz mājas durvīm, kur pretī jau bija iznākusi, domājams, viņas māte. Neko daudz nerunāju, vien pajautāju, vai tālāk viss būs ok un devos prom.
Ko cilvēki, gan lielāki, gan mazāki, varētu šādā situācijā domāt? Noteikti, taču ir cieši piekodināts ar svešiem nerunāt un līdzi neiet, bet šādā krīzes situācijā laikam tomēr drošāk ir uzticēties svešiniekam, kurš piedāvā palīdzību nekā ļaut, lai turpina darīt pāri. Varbūt vajadzēja arī puikas kaut kā mēģināt mācīt vai pārmācīt, bet kā jau minēju, es ar bērniem neprotu komunicēt.