Tā nu sagadījās, ka ne vien redzēju Latvijas pasaules pēdējā laika populārāko megafilmu Sapņu komanda 1942 1935, bet arī dzirdēju, kā Ēķis pirms filmas stāsta par savu dzīves uztveri un nākotnes plāniem. Neiedziļinoties dažādos viņa dzīves līkločos, uzsvēršu, ka visas tās ne visai labās filmas, kuras viņi ar Graubu štancē, ir ar domu tādu: Eiropas kino ir baigi depresīvs un skumjš, bet Holivudas filmas beidzas laimīgi, tāpēc viņi abi divi izdomāja, ka vajadzētu taisīt tādu kā Eiropas Holivudu Slampē. Rīgas sargi un Sapņu komanda esot starptautiski novērtētas filmas un pēdējā īpaši patikusi basketbolistiem, kuri raudājuši. Visa starpā izskanēja jautājums, kur tad viņš dabū naudu šiem šedevriem, uz ko Andrejs atbildēja, citējot filmu The Secret vai kaut ko tamlīdzīgu no Ošo Koelju daiļrades, ka ja kaut ko ļoti, ļoti gribas, tad dzīve to pasniedz uz paplātes. Pati filma bija apmēram tāda kādu es to biju iztēlojies. Vēl joprojām latviešu grāvējos ir nopietnas problēmas ar aktierspēli un viss šķiet tāds samākslots un sintētisks. Dialogi atgādina skolas ludziņu, kur visi cenšas, bet nevienam nesanāk un nevienā brīdī filma nerada nekādu ticamības momentu. Pie tam labākajās Holivudas tradīcijās, kur visi visās pasaules malās komunicē angliski, visas sarunas notiek latviski, arī, piemēram, tās, kas risinās Ženēvā Spānijas basketbola izlasē (kuras treneri starp citu tēlo laika alkohola ziņu zvaigzne Māris Grigalis). Filma ir paredzama, patosa pilna, notiek pēc viena izteikta paterna ar štruntīgu aktierspēli. Tā kā Andrejs pirms filmas kādas trīs reizes atgādināja, lai visi, kas to noskatījušies, aiziet uz IMDB un ieliek tai vērtējumu, tad pienākums sauc aiziet un ielikt 3, tīri par centību. Ja nu kādu interesē kādi šedevri mūs no Ēķa Graubes dueta pārsteigs nākotnē, tad varu pačukstēt, ka top filma par Zemgales vikingiem un Nameja gredzenu, kā arī Minhauzenu, kurš nemaz nebija melis, bet gan nākotnes pareģis. Un abām būs laimīgas beigas, kas jau arī ir galvenais.