Saspringta diena.
Atklāti sakot, jūtu līdzi tiem, kuri pelna naudu ar kaut kādu pasākumu bildēšanu, piemēram, izlaidumu. Tā taču ir elle zemes virsū. Un tas, ka mūsdienās katram ir kaut kas ar ko iemūžināt izplūdušo mirkli, arī nepalīdz.
Stipri kaitina tās dāmas, kurām kāds ir iedevis spoguļkameru, bet viņas ar to apietas kā ar ziepju trauku, bet nemāk regulēt fokusa attālumu. Ar ~18mm fotografēt portretus nav joka lieta.
"Futbola mammas" ar ziepju traukiem toties zina kā zoomot un viņām patīk sabildēt savu eņģelīti no visiem iespējamajiem rakursiem. Lai sasniegtu šo savu mērķi, viņas ir gatavas izslēgt jebkādas savu uzvedību ierobežojošas normas un bez sirdsapziņas pārmetumiem nomīdīt kājas, stumdīt profesorus un uzkāpt kamiešos rektoram.
Mobilo telefonu fotogrāfi, savukārt, savu ierīci izstiepj tālu sev priekšā un paši kāpjas atpakaļ. Bieži izraisa fiziskus kontaktus.
Pa vidu vēl maisās tēvi ar video kamerām un mazi bērni.
Jāpiebilst, ka tas notiek absolventu izsaukšanas un diplomu pasniegšanas brīdī; pēc tam ir oficiālā sveikšanas daļa, kurā tas viss uz pāris minūtēm pārvēršas pilnīgi nekontrolētā haosā. Tad to ar skaļu: "Paldies!" pārtrauc vakara vadītāja un var nākt nākamā kārta. Un tā 3 x pa 1.30h. Darbs Kurzemes katlā, principā.

Pie tam brokastis (branchu?) ēdu ar Lidermanu, bet vakarā līdu zem mašīnas uz Salu tilta pārvada.