kāpēc es domāju, ka transdženderisms ir reliģija
Cibiņš uzdeva labu jautājumu: kāpēc cilvēki tā dara, ka pārspīlē un mētājas ar nepatiesiem apvainojumiem? Vai tas ir tvaika nolaišanai?

Varbūt, bet es domāju, ka tas ir arī tāpēc, ka vairums cilvēku nav apmācīti balstīties uz pierādījumiem. Tas ir ļoti grūts uzdevums, un pat profesijas, kurās tas ir iekļauts darba aprakstā, kā ārsti, bieži kļūdās un savu vēlmju domāšanu pieņem par patiesu. Sākot ar terapijām, kuras izrādās neefektīvas, homeopātiju, masku efektivitāti aizsardzībā pret kovidu un vakcīnu mandāti. Visi šie jautājumi prasa dziļu izpēti un iedziļināšanos. Savukārt pateikt, ka es nezinu, vai šai lietai ir labi pierādījumi, ir daudz grūtāk, nekā ticēt lietām, par kurām mēs vēlamies, lai tā būtu patiesība.

Šajā lietā cieši visi – gan zilā, gan sarkanā cilts, un arī tie, kas ir pa vidu, mani pašu ieskaitot.

Es pat nedomāju, ka vienmēr atvērtas diskusijas būs tās, kas ļaus atrast pareizo un pierādījumos balstīto atbildi, bet tieši mūsu pašu ieguldītais darbs meklēt un izvērtēt šos pierādījumus. Diskusijas var mūs mudināt to darīt un virzīt uz pareizo pusi, bet lielais darbs tik un tā ir jāpadara visiem.

Es esmu bijis Harē Krišnas kustības aktīvs biedrs jau vairāk nekā 30 gadus. Man šķiet, ka šī pieredze man ļoti palīdz meklēt pierādījumus dažādām idejām. Reliģiskās kustībās vairums biedru mēdz būt fanātiski burtiskās izpratnes sekotāji. Lai gan gandrīz katrā vēdu rakstu lappusē ir burtiski teikts, ka teiktais ir jāsaprot simboliski, vairums sekotāju to uzskatītu par zaimošanu. Darboties šādā kustībā prasa spēju nepārtraukti šķirot reliģisko līderu teikto – kad tas ir jāsaprot kā simboliski apraksti, kas norāda uz kaut ko dziļāku cilvēka dabā, un kad viņu vārdu neiztur realitātes testu. Jā, ir jāprot veikt šo testu, it īpaši par dažādiem vēsturiskiem notikumiem, pagātnē notikušajiem brīnumiem. Ir skaidrs, ka tie visi ir bijuši simboliski, brīnumi nav bijuši burtiskā izpratnē, bet tikai cilvēku uztvere par tiem ir bijusi kā par brīnumu un vēlāk jau kļuvusi par mītu.

Reliģijas ir mīti, kas nav balstīti uz realitāti, bet kas ir vienmēr patiesi to dziļākajā simboliskajā izpratnē. Tie, kas pieņem šādu pieeju reliģijai, var būt patiesi svētie.

Vēlāk es sāku studēt farmāciju, un man tieši fascinēja tā daļa par realitātes testiem. Kā mēs varam zināt, ka kādas zāles ir noderīgas vai nav? Vai tie, kas vāc ziedojumus ļoti dārgām zālēm neglābjama vēža slimniekam, arī nedzīvo pēc šādiem mītiem? Šis mīts bieži neiztur realitātes testu – pacients nomirst par spīti zālēm (un tas jau bija zināms, ka tā būs, un tāpēc valsts to neapmaksāja). Bet vai šāds mīts nav arī patiess tajā ziņā, ka cilvēkiem ir jāsadodas rokās, lai palīdzētu tiem, kas atrodas ciešanās? Tāpēc es nekad nekritizēju šīs ziedošanas kampaņas, pat ja es redzu, ka tās ir ļoti atrautas no realitātes. Man tā izraisa tikpat dziļas emocijas kā Harē Krišnas tradīcijas, kurām es sekoju.

Bet tagad par vairāk kontroversiālo – transdženderisms ir reliģija (mīti) tikpat lielā mērā kā Harē Krišna. Saprotiet pareizi – es to nekritizēju par šo aspektu tieši tāpat kā nekritizēju Harē Krišnas reliģiju. Kā gan es to varētu, ja es pats esmu tās sekotājs? Es varu būt kritisks par atsevišķām lietām savā kustībā, bet nespēju to noraidīt kopumā.

Bet kāpēc transdženderisms ir reliģija? Daudzi jutīsies aizvainoti par šo salīdzinājumu. Bet tieši tāpat Harē Krišnas sekotāji jutīsies aizvainoti, ja es pateikšu, ka Rādhā-Krišnas dievības ir tikai akmens statuja. Dievišķumu tajā ieliek tikai tā sekotāji, un jebkuri apvainojumi pret šo statuju nav īsti un neiztur realitātes testu. Tikai tie, kas labāk saprot, kas ir mītu patiesā realitāte, spēj pa īstam izbaudīt šo kultūru, kura balstās uz iztēlošanos, ka atrodas šī dievišķā pāra kompānijā.

Realitātē mēs šajā dzīvē nevaram izbēgt no sava materiālā ķermeņa. Visi pierādījumi par kaut kādu citu smalko ķermeņa esamību ir nepārliecinoši, bet iztēlošanās nav vienkārši kaut kāda fantazēšana. Cilvēka prāts patiešām var ieiet šajā iedomātajā lomā tik dziļi, ka var pieredzēt kaut ko dievišķu. Tad visi šie mīti pēkšņi rada jaunu jēgu. Tā nav lēta lieta – tam pamats ir visa rakstu studēšanu, daudzgadēja prakse, ticīgo sabiedrība utt. Persona vienlaikus ir šajā pašā materiālajā stāvoklī un prātā izdzīvo kaut ko pārpasaulīgu.

Transdženderisms nav par garīgām lietām, bet tā arī ir ļoti dziļa ieiešana cita dzimuma lomā. Apģērbs var palīdzēt, citu cilvēku attieksme var palīdzēt, vietniekvārdu maiņa, vārda un pases nomaiņa var palīdzēt. Tas nav lēts pasākums, bet mēs dzīvojam brīvā sabiedrībā – katrs var darīt, ko grib.

Problēmas rodas tikai tad, kad mēs sākam burtiski ticēt, ka cilvēks var fiziski mainīt dzimumu. Tieši tāpat kā reliģijās, kad cilvēki sāk burtiski ticēt, ka kāds cits cilvēks vai objekts ir dievs, tas rada visādas izkropļotas attiecības, prioritāšu zaudēšanu un pat rada daudz ļaunuma no absolūtās, bet maldīgās ticības, ka tā ir fiziskā realitāte.

Transdženderismā notiek tas pats. Sākās jau ar pubertātes blokatoriem, kuri fiziski kaitē ķermenim. Pieaugušie var darīt, kā vēlas, bet bērnus mēs cenšamies pasargāt no fiziskā un mentālā kaitējuma. Nākamā ticība bija, ka vīrietis, kas iedomājas sevi kā sievieti, var piedalīties sporta sacensībās ar citām sievietēm. Bet pats galvenais – atgādinājumi par fizisko realitāti, ka dzimums fiziski nav maināms, ir radījis ļoti daudz strīdu un apsūdzības par mentālu vardarbību. Līdzīgi būtu, ja es kristiešiem paziņotu, ka Jēzus nebija Dievs, kurš fiziski augšāmcēlās no kapa, tur bija citi notikumi, kas vēlāk tika ietērpti šādā mītā. Daudzi kristieši būtu ļoti dusmīgi uz mani. Tomēr mūsdienu sabiedrība atļauj man šādi izteikties (es nedomāju gluži iet to stāstīt uz baznīcām, tas nebūtu taktiski, bet ierakstīt cibā pie šī apcerējuma ir ok).
Tāpēc es domāju, ka arī transdženderistu aiztāvjiem ir jānomierinās un jāpieņem šis realitātes tests. Tas nav pret transdženderismu vairāk kā es esmu pret Harē Krišnas kustību. Es patiešām uzskatu, ka Harē Krišnas kustības izplatība pasaulē būtu daudz vērtīgāka nekā islāma izplatība. Diemžēl tas nenotiks, ar izņēmumu Indijā. Es nesen atgriezos no ceļojuma Indijā un tāds ir mans iespaids, ka Harē Krišnas kustība lielā mērā būs izglābusi un reformējusi Indijas kultūru modernākā veidolā.