Viesošanās Latvijā vienmēr pārsteidz ar kontrastiem, kas valda šajā zemē. Vakar vadāju radiniekus pie ārstiem un augsti novērtēju Latvijas ārstu profesionalitāti, nesavtīgumu un vēlmi palīdzēt. Tā visa starpā mums vairākkārt atvainojās, ka uz vizīti bija jāgaida pāris stundas, kamēr ārsts beigs operēt citus pacientus. Šī atvainošanās bija pilnīgi nevajadzīga, jo ir tikai normāli, ka, ierodoties neplānoti, vienmēr būs vajadzīgs uzgaidīt.

Tai pašā laikā bija pilnīgi neizprotams, kāpēc ārsti tik daudz kliedz uz pacientiem. AIZTAISI DURVIS, TURI GALVU TAISNI! No UK perspektīvas tas ir kaut kas neiedomājams, un būtu tūlītējs iemesls izsaukt ārstu uz ētikas komisijas sēdi.

Tad es iedomājos, ka varbūt es to visu saprotu nepareizi, un šī kliegšana jau nav nelabvēlīguma izpausme, bet tikai kultūras atšķirības. Apmēram tāpat kā veikalā naudas izdošana rokā vai uz šķīvīša. Neviens variants nav objektīvi labāks, vienkārši kultūras atšķirības, turklāt mūsdienās jau pamazām pāriet uz maksājumiem ar karti, tāpēc nākotnē abas tradīcijas izzudīs.

Arī ar komunikāciju varbūt ir tā, ka Latvijā cilvēki neuztver teikto kā izpildāmu prasību, kamēr tas nav uzbļāviens. Ja UK policists tev saka – would you mind coming with me? (vai tu negribētu nākt man līdzi?), tas nav jāuztver kā piedāvājums randiņam. Tā ir tieša pavēle, ka tu tiec arestēts. Bet Latvijā to taču tā nesaprastu, vai ne?

Kad Rudzītis gandrīz apokrifāli izteicās, ka nekas labāks par vardarbību nav izdomāts, viņš noteikti balstījās uz ārstu pieredzi, kas bija tikai par vienu pakāpi mērenāka. Jo šķiet, ka medicīnā arī nekas labāks par uzkliegšanu pacientam nav izdomāts. Tiesa, latviešu valoda nav īsti piemērota šādai kliegšanai. Tā ir valoda, kas domāta dziesmu svētkiem un dainām un jaukai pačalošanai draugu pulciņā. Cita lieta ir krievu valoda, it īpaši aprūpējot pacientus ar demenci. Ak, mīļumiņ, nāc, es tev iedošu zālītes diez kā neiedarbojas uz kādu, kurš Alcheimera slimības dēļ pat neatceras savu vārdu.

Kuda lezjoš, kazjol, a nuka pei lekarstvo (tulkojums galīgi neskan, bet doma ir apmēram: kur lien, āzi, ņem un dzer zāles) – ir pavisam cita lieta, un tur pat pēc dabas rūdīts noziedznieks saprastu, ka laiks paklausīt.

Liānas Langas kampaņa derusificēt Latviju draud ar šī svarīgā instrumenta atņemšanu mediķiem, tāpēc ir sagaidāma ļoti liela pretestība. Varbūt valodas kopējiem, kas meklē gada vārdus un nevārdus, ir jāizdomā latviešu valodā arī kādi stiprie uzbraucienu vārdi, nevis vienkārši rupjības vai nerātnās tautas dziesmas, jo neviena valoda nevar izdzīvot bez visiem komunikācijas aspektiem.