Viens no lielākajiem argumentiem bija, ka neieviešot mājsēdes, tiks pārslogotas slimnīcas. Arī tas bija emocijās, nevis datos balstīts pieņēmums.

Ar datiem ir grūti cilvēkus pārliecināt, jo jebkuri modeļi par kovida infekcijas izplatību nebija uzticami. Cilvēki un politiķi daudz vairāk reaģē uz emocionālām vīzijām. Nu lūk, šāda vīzija bija nesen, kad tviterī sacēlās trauksme, ka mazai meitenei, kurai bija asiņojošas brūces un gūžās iedūrušies stikla gabali, bērnu slimnīcā līdz operācijai bija jāgaida 12 stundas. Daudzi cēla trauksmi, bet ārsti norādīja, ka lai gan tā bija ļoti nepatīkama situācija, nekāds apdraudējums veselībai netika radīts.

Tieši tā tas bija sagaidāms arī iespējamā kovida dēļ izraisītā pārslodzē. Šīs pārslodzes reāli nebija, izņemot dažas nodaļas, bet to jau nevarēja paredzēt. Reāli pat ja tā būtu radusies, slimnīcās darbojas triāžs, pacientu izvērtēšana un prioritizēšana pēc stāvokļa nopietnības. Vairumā gadījumu pat pacienti ar asiņojošām brūcēm var pagaidīt 12 stundas, lai cik tas neintuitīvi neizklausītos nespeciālistiem.

Arī kovida gadījumā valdība jau bija sagatavojusi papildu hospitāli, piemēram, UK. Bija izziņoti iespējamie darbinieki un brīvprātīgie, kuri varētu tajā darboties. Arī farmaceiti saņēma šādu uzaicinājumu pieteikties vajadzības gadījumā tur strādāt. Pēc tā nekad neradās vajadzība. Bet ja arī būtu radusies, tas nozīmētu, ka sistēma būtu bijusi spējīga tikt galā ar lielu slimnieku skaitu, būtiski nepasliktinot aprūpes kvalitāti. Ietekme uz kopējo mirstību būtu bijusi nenozīmīga, salīdzinot ar to ietekmi, kādu radīja veselības aprūpes pakalpojumu atteikšana/-ās kovida baiļu dēļ.