kultūras atšķirības
Kas mani dziļāk aizskāra cibiņa antiprojekcija attieksmē, bija viņa tieksme izteikt nosodījumu par latviešiem – ka lūk, viņi tādi nesaprātīgi un bezatbildīgi, tāpēc ir pelnījuši stingrus brīvības ierobežojumus un turēšanu važās. Es jau nesaku, ka brīvības nozīmē pilnīgu visatļautību. Ir jābūt zināmai kārtībai, dažreiz arī individuāli sodi to pārkāpējiem utt. Bet, runājot par visu sabiedrību un tās veselību, šāda pieeja nav produktīva.

Viņš droši vien nedaudz cieš no latvieša mazvērtības kompleksa. Viņš domā, ka Latvija ir kaut kāda atpalikusi province, tāpēc tās iedzīvotāji ir zemākas kārtas, kamēr citas Eiropas valstis ir attīstītākas, tāpēc kaut kur Zviedrijā cilvēki ir godināmāki. Faktiski tas ir slēpts rasisms, un es tagad pierādīšu arī, kāpēc.

Kā jūs jau zināt, es šobrīd strādāju kā pašnodarbinātais vairākās aptiekās kā aizstājējs. Tomēr ik pa laikam es atgriežos pastrādāt aptiekā, kur pirms 4 gadiem izgāju apmācību. Nu jau šajā aptiekā ir nomainījušies visi darbinieki, un zīmīgi bija pamanīt, ka darba kultūra tajā ir palikusi nemainīga. Jaunie darbinieki ātri to apgūst un kā stafetē nodod tālāk, un tā ir kā nesalaužama sistēma. Jebkuras izmaiņas nāk ar ļoti lielām pūlēm. Pēc noteikumiem mums ir jāstrādā ar SOP (standard operating procedures – standarta darba procedūru aprakstiem), bet praksē tās neviens nelasa. Kad darbinieku apmāca, viņam parāda, ka, lūk, šo dara tā un tā, un viņš atkārto. No sākuma nedroši, lēnām, bet ar laiku jau ātrāk un drošāk. Viņš pamazām iemācās visus izņēmumus, izņēmumu izņēmumus, kurus pat nav iespējams līdz galam dokumentēt, un pārņem vecāko darbinieku tradīcijas. Šī darba kultūra iegūst savu dzīvi un personiskus vaibstus, lai gan tā nav tverama lieta.

Pozitīvas kultūras gadījumā uzņēmums uzplaukst. Šīs aptiekas īpašnieks cenšas pieņemt darbā imigrantus, nevis vietējos angļus, jo viņš uzskata, ka imigranti ir strādīgāki un atbildīgāki. Nezinu, vai viņam tajā ir taisnība, bet lai kā tur būtu, viņa aptieka pat pēckovida krīzē uzplaukst, kamēr citas aptiekas pilsētā zaudē pacientus un ir uz bankrota robežas. Tā visbiežāk nav individuālu darbinieku vaina, bet tajā, ka uzņēmuma kultūrā kaut kas ir nogājis greizi, un viņi nespēja to izlabot.

Ja pat vienā mazā aptiekā ir tik grūti izmainīt darba kultūru, tad varu iedomāties, cik grūti to ir lielā uzņēmumā ar tūkstošiem darbinieku vai valdības struktūrās. Vieni un tie paši cilvēki var būt ļoti produktīvi uzņēmumā, kur ir labi izveidotas sistēmas, ir pozitīva darba kultūra, un būt neproduktīvi, kur tās nav. Tāpat valstis pamatā atšķiras nevis ar cilvēkiem, kas visi ir pārsteidzoši līdzīgi savās īpašībās, bet gan iesakņotajā kultūrā un sistēmās, kas nosaka to darba ražīgumu un labklājības līmeni.

Tāpēc es savu kritiku par Latviju mazāk vēršu pret konkrētiem politiķiem, bet vairāk pret pašu sistēmu, tās kultūru un tradīcijām. Pat tik vienkāršā lietā kā nespējā izņemt zāles ar vadītāja apliecību nekad neesmu vainojis konkrētu politiķi vai normatīvu rakstītāju. Šī norma ir visas ierastās birokrātiskās kultūras rezultāts. Cilvēki pamatoti nejūtas, ka ir spējīgi kaut ko mainīt, jo viņi ir tikai skrūvīte milzīgajā neefektīvajā sistēmā.

Man nav zināmas atbildes, kā to izmainīt. Es varu tikai censties mēģināt to darīt, meklēt iespējas, skaidrot, pārliecināt, likt cilvēkiem pamazām apzināties, ka var darboties arī efektīvāk. Varbūt kādreiz tas nostrādās, un kāds ministrs vai viņa uzdevumu izpildītājs spēs ieteikt pozitīvas pārmaiņas, kas nedaudz uzlabos esošo kultūru.

Tieši tāpat darbojas sabiedrības veselība. Vainot iedzīvotājus par slimību izplatību vai sliktu veselību nekad nav bijis produktīvi. Tā vietā daudz efektīvāk ir censties skaidrot, sniegt informāciju, darboties caur sabiedrības līderiem, pārliecināt viņus par to, ka ir vajadzīgas izmaiņas, un pastāvīgi meklēt, kā šīs izmaiņas padarīt pēc iespējas pieņemamākas visai sabiedrībai. Tas ir lēns un grūts ceļš, bet tas ir vienīgais efektīvais ceļš.

Šis attiecas arī uz daudzām citām lietām valsts līmenī. Nav tik daudz jānodarbojas ar vainīgo meklēšanu un grēcinieku kaunināšanu, bet caur pozitīvo – ir jāveido sistēmas, kuras strādā efektīvāk, un jāstiprina kultūra, kas ir brīva no korupcijas, ķildām un ir ar kopēju mērķi.