Kad Latvija atguva neatkarību, tad bija tāda eiforija, ka ar krievu pasauli viss ir cauri. Latvija droši iet Eiropas virzienā. Bija neskaitāmas problēmas, kā korupcija, nabadzība, attīstības sāpes, bet tas bija sagaidāmi, jo visu jau nevar gribēt uzreiz.

Bija izpratne, ka tas pats notiks arī citās pēcpadomju valstīs. Tagad atskatoties, ir redzams, cik naivs bija šāds viedoklis. Redzam, cik ļoti Ukraina svārstījās – tauta gan gribēja, bet elites vilka atpakaļ. Baltkrievija šo cīņu zaudēja jau pavisam drīz. Šobrīd par Gruziju un Moldovu arī vēl nekas nav skaidrs, jo ir redzams, cik ļoti tur līderi velk atpakaļ uz krievu pasauli.

Vispārīgi arī Latvijā pat starp pilsoņiem ir milzīgs spiediens novērsties no Eiropas un iet atpakaļ uz Krievijas kultūras sfēru. Visi iebildumi par TV Rain aizliegšanu par atbalstu Krievijas armijai Ukrainas karā, ziedu likšana uz iznīcināto okupantu tanku, pretestība atbalstam ukraiņiem ar ieročiem, iznīcinātājiem, signalizēja, ka joprojām vēl sirds velk atpakaļ uz Krieviju.

Latvijas neatkarība pirmajā periodā (1918-1940) ilga tikai 22 gadus. Tagad būs pagājuši 32 gadi kopš tās atjaunošanas (1991-2023). Bija sagaidāms jau lielāks progress iedzīvotāju lojalitātē Eiropas nevis Krievijas kultūrai, bet tās nav. Kad krievi ienāca 1940. gadā, cilvēki gāja un lika ziedus uz okupantu tankiem. Tas pats notiek arī šodien, kaut arī tanks ir iznīcināts. Piemēram, kā var būt tik daudz cilvēku, arī varas pozīcijās, kas neatbalsta Puškina pieminekļa novākšanu?