Stāsts par kovida pandēmiju
2020. gada februārī Ķīnā tika pamanīta jauna elpceļu vīrusu saslimšana. Pētnieki vīrusam ātri piešķīra nosaukumu SARS-CoV-19, savukārt pašai slimībai COVID-19 jeb vienkārši kovids. Drīz tika konstatēts, ka slimības risks pieaug eksponenciāli līdz ar vecumu, un senioriem virs 80 gadiem nāves risks no saslimšanas bija tuvu 8%, savukārt bērniem risks bija pat mazāks nekā no gripas. Tika prognozēts, ka kovidu neizdosies apturēt, un agrāk vai vēlāk izslimos visi iedzīvotāji. Tomēr lielā mirstība gados veco cilvēku vidū nobiedēja daļu sabiedrības, un valstu valdības panikā ieviesa stingras mājsēdes, ceļojumu aizliegumus, skolu un uzņēmumu slēgšanu un citus ierobežojumus, lai novērstu kovida izplatību. Katrā valstī šie ierobežojumi atšķīrās, citās bija stingrāki, citās mazāk stingri, bet tie nebija īpaši efektīvi un neapturēja pandēmijas izplatību, izņemot dažas atsevišķas salas. Šo ierobežojumu dēļ smagi cieta cilvēku garīgā un fiziskā veselība, valstu ekonomika, tika traucētas piegādes ķēdes, kā arī pasliktinājās skolēnu sekmes, iespējami samazinot viņu sagaidāmo dzīves ilgumu.

Panika neatlaidās, tāpēc valdības turpināja dažādus ierobežojumus, ieskaitot obligātu pienākumu valkāt maskas un veikt testēšanu un saslimušo cilvēku izolāciju. Vienlaikus tika turpināts darbs vakcīnu izstrādē, un sākotnējie dati par tām bija pozitīvi. 2020. gada oktobrī tika reģistrēta pirmā vakcīna. Vakcīnu ražošanai un izplatīšanai bija vajadzīgi vēl vairāki mēneši, un jau līdz 2021. gada maijam lielākā daļa senioru un riska grupas bija vakcinēti. Tad visi varēja atviegloti uzelpot un būt brīvi no pandēmijas sloga, pat ja arī kādi iepriekšēji pasākumi infekcijas ierobežošanā bija izrādījušies nevajadzīgi vai neefektīvi.

Diemžēl, tā nenotika, jo cilvēku trauksme un valdību vēlēšanās kontrolēt cilvēkus bija ļoti spēcīga. Joprojām bija cilvēki, kas saslima un nonāca slimnīcā. Tas bija gan tādēļ, ka daļa gados veco cilvēku nevēlējās vakcinēties, gan arī tādēļ, ka vakcīna nesniedza pietiekamu aizsardzību pret infekciju un tās izplatību. Kopumā vakcīnas tomēr samazināja mirstību un smagu saslimšanu aptuveni 10 reizes, līdz ar to kovida infekcija bija pielīdzināma gripas infekcijas smagumam pat senioru vidū, tāpēc loģiski būtu bijis atcelt visus ierobežojumus un turpināt aktivitātes ar nelielu piesardzību kā ikgadējas gripas epidēmijas laikā.

Sabiedrība šādu pieeju neatbalstīja. Vispirms vakcīnas zemajā efektivitātē tika vainoti cilvēki, kas negribēja vakcinēties. Ilgāku laiku tika noliegts, ka vakcīna neaizsargā pret inficēšanos un saslimšanu. Kamēr ar kovidu pamazām izslimoja visa sabiedrība – gan vakcinētie, gan nevakcinētie –, daudzas valdības pieprasīja obligātu vakcināciju, ieviesa vakcīnu mandātus, atlaida no darba nevakcinētos, kā arī noteica masku lietošanu sabiedriskās vietās. Visi šie pasākumi izrādījās neefektīvi. Valdības (vismaz ASV) izmisīgi izrādīja spiedienu uz sociālajiem tīkliem, lai tie cenzētu žurnālistus un speciālistus, kas norādīja, ka vakcīna neaizsargā no kovida infekcijas un izplatības. Īpaši jāpiezīmē skandāls ar tenisistu Džokoviču, kurš tika izraidīts no Austrālijas, jo nebija saņēmis kovida vakcīnu, lai gan bija iepriekš izslimojis ar kovidu.

Pamazām ar kovidu izslimoja gandrīz visi iedzīvotāji, kas padarīja kovidu par tikpat endēmisku kā gripa vai citas saaukstēšanās slimības. Tomēr trauksme sabiedrībā turpinājās, un joprojām liela daļa sabiedrības vēlējās ierobežojumus, piemēram, obligātu masku lietošanu, lai samazinātu kovida izplatību, lai gan jaunākie pētījumi nebija pierādījuši, ka maskas būtu efektīvas kovida izplatības ierobežošanā. Tam gan nebija nekāda racionāla pamata, jo tāpat kā iesnas kovids nav īpaši bīstams cilvēkiem, kas jau iepriekš ir izslimojuši.

Atpakaļskatā pareizā rīcība šajā kovida pandēmijā būtu bijusi šāda: Sākumā vajadzēja piesargāties senioriem un cilvēkiem ar imūnās sistēmas traucējumiem. Viņiem vajadzēja izolēties no kontaktiem ar citiem cilvēkiem, bet tiem, kam nebija šādu iespēju, vajadzēja saņemt no valsts palīdzību ar savrupu mītni, piemēram, izmantot pandēmijas laikā tukšās viesnīcas. Pārējiem vajadzēja būt nedaudz brīvprātīgi piesardzīgiem kontaktos, bet nekādi citi ierobežojumi nebija vajadzīgi – ne mājsēdes, ne ceļojumu ierobežojumi, ne arī skolu, uzņēmumu vai ēdnīcu slēgšanas, apzinoties, ka risks pieaug līdz ar vecumu.

Šādai senioru izolācijai vajadzēja turpināties līdz brīdim, kad bija saņemta vakcinācija pret kovidu. Pēc tam atceļami bija pilnīgi visi pandēmijas ierobežojumi. Ņemot vērā, ka vakcīnas efektivitāte samazinās pakāpeniski, tūlītēja saskarsme ar kovida vīrusu ļautu arī pakāpeniski izslimot visiem bez straujiem pīķiem, pasargājot medicīnas sistēmu no pārslodzes.

Protams, atpakaļskats ir viegli redzams, kad viss ir beidzies. Tomēr šo modeli bija ieteikuši noteikti sabiedrības veselības speciālisti jau pašā pandēmijas sākumā. Pandēmijai attīstoties un iegūstot papildu datus, kļuva aizvien skaidrāks, ka šis rīcības modelis ir vispiemērotākais, un bija iespējams jebkurā brīdī pāriet uz to. Valdības to neizvēlējās tāpēc, ka nebija skaidras informācijas par reālo stāvokli daudzu sliktu naratīvu dēļ. Šo slikto naratīvu veidoja sabiedrībā izplatītā trauksme. Piemēram, tviterī bija daudzi viltus eksperti, kas izplatīja izdomātus baiļu stāstus par kovidu.

Tikai tad, kad situācija bija pilnīgi skaidra un vairs nebija noliedzama pat visaplamākajiem valdības ekspertiem, valstis atteicās turpināt kovida ierobežošanas politiku. Kā viena no pēdējām šādām valstīm bija Ķīna 2022. gada decembrī.

Tas apmēram viss. Centos rakstīt pēc iespējas bez aizspriedumiem. Varbūt jums ir, ko papildināt vai palabot?