Realitāte ir daudz negaidītāka par prāta eksperimentiem. Lūk, Nobela miera prēmiju šogad saņem Kolumbijas prezidents, kurš noslēdzis miera līgumu ar teroristiem, piedāvājot viņiem amnestiju un garantētu pārstāvniecību parlamentā. Šo līgumu gan tauta tikko referendumā noraidīja ar nenozīmīgu balsu pārsvaru, un es viņus pilnīgi saprotu. Jo kā tad sanāk – vakar šie teroristi vēl slepkavoja tavus bērnus, bet šodien viņi būs valdībā un diktēs, ko tev darīt?

Bet kā pieeja tā noteikti ir vērā ņemama. Viena cilvēka terorists ir cita cilvēka brīvības cīnītājs. Ja Sīrijā būtu noslēgta vienošanās, ka valdībā tiks arī kurdi un Al Qaeda vai ISIS, vai arī piešķirta zināma autonomija noteiktiem reģioniem, tad varbūt Eiropai šobrīd nevajadzētu ciest no bēgļu krīzes?

Protams, rietumu demokrātijas sludinātājiem tas ir nepieņemami, jo šajā reģionā valdītu šariata likumi nevis cilvēktiesības. Taču no praktiskā viedokļa tas būtu labāks risinājums nekā nebeidzams pilsoņu karš, daudz kritušo un milzīgas bēgļu masas.