Veselības Ministrija ir ierosinājusi zālēm samazināt PVN likmi līdz 5%. Daudzi šo ieteikumu kritizē, bet es to pilnībā atbalstu, jo zāles ir ļoti būtiskas veselības aprūpē, un nav pareizi tās aplikt ar PVN. Es pat ieteiktu šo likmi noteikt 0%, ja iespējams.
Es tāpat neatbalstu idejas (kuras izteicis Apinis un Edgars Labsvīrs) šo likmi diferencēt attiecībā uz recepšu un bezrecepšu zālēm. Diferenciācijai nav pamata, jo kategorijas – recepšu un bezrecepšu zāles – nav balstītas zālēm piemītošajās īpašībās, bet tikai ārstēšanas sistēmas sekundārajos aspektos. Šo kategoriju izvēlas nevis pēc zāļu efektīvitātes vai bīstamības, bet pēc iespējamā riska – ja nepareizas lietošanas risks ir mazāks, tad zāles var apstiprināt kā bezrecepšu. Dažas ļoti bīstamas zāles var būt bezrecepšu, ja cilvēki šo risku labi apzinās un praksē ļaunprātīgas lietošanas risks ir nenozīmīgs. Ir noteiktas zāles, kurām var būt vienlaicīgi noteikts bezrecepšu un recepšu statuss tikai atkarībā no izrakstītās devas. Vairums recepšu zāles lieto bez izrakstītām receptēm – piemēram, slimnīcās. Bezrecepšu zāles arī nenozīmē, ka tās ir mazāk efektīvas, un ir bieži gadījumi, kad cilvēkiem tās ir ārkārtīgi nozīmīgas viņu veselības aprūpē.
Tā kā PVN kategorija būs jāvērtē VID ierēdņiem, kuri nekad nesapratīs visas šīs nianses, vienīgais saprātīgais risinājums ir noteikt zemāku PVN likmi pēc statusa – tās ir zāles vai nav. Ja tās reģistrētas kā zāles kādā regulatīvajā iestādē (centrāli EMA vai Latvijā ZVA), tad ir piemērojama zemāka likme. Ja nav reģistrētas, tad produktam varētu būs pārtikas piedevu statuss, un attiecīgi likme nav piemērojama. Viss ir skaidri un vienkārši.
Šoreiz pārsteidz, ka profesionāļi, kuriem it kā vajadzētu zināt šīs nianses par to, ko nozīmē recepšu un bezrecepšu zāļu klasifikācija, to ir aizmirsuši vai nav ņēmuši vērā. Lai cik man būtu iebildumi pret pašreizējo Veselības Ministriju, šoreiz viņu ideja ir pareiza un atbalstāma.
Cits pretarguments bija, ka dažkārt cilvēki bezrecepšu zāles lieto nepareizi, pārāk ilgi vai pārāk lielā devā. Šis jautājums galīgi nav risināms ar augstāku cenu līmeni bezrecepšu zālēm, jo pat alko vai smēķēšanas ierobežošanā augstākām cenām ir ļoti nenozīmīgs efekts. Bet zāles nav alko – to pareiza lietošana var būt labvēlīga. Nepareizu bezrecepšu zāļu lietošanu var mazināt ar labāku pacientu informētību, zāļu reklāmas aizliegšanu un farmaceitu konsultāciju veicināšanu. Farmaceitiem nav tikai jāpārdod zāles, bet arī jāizskaidro pacientiem, kā tās pareizi lietot, jāiesaka labākās vai jāiesaka noteiktos gadījumos zāles nelietot. Valdībai būtu kaut kādā veidā jāfinansē šie farmaceitu pakalpojumi, lai novērstu interešu konfliktu, kad farmaceits ir ieinteresēts pārdot vairāk un dārgākas zāles nevis domāt par pircēja veselības uzlabošanu.