patiesīgums
Džonija un Ambēras kašķis man nelikās īpašas uzmanības vērts. Cik saprotu, abas puses savā uzvedībā bija pārkāpušas pieņemtās robežas. Par to īpaši viņus nenosodu, jo gan jau paši no tā ir diezgan cietuši, bet kopumā Ambēra bija uzvedusies sliktāk, turklāt mēģināja to noslēpt ar ideju, ka sievietes drīkst melot, un paļāvās, ka uz šī pamata ticēs viņai nevis vīrietim. Laikam tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc žūrija nolēma par labu Džonijam.

Melošana Kali jugā ir vislielākais grēks. Faktiski patiesīgums ir vienīgais tikums, kas vēl dažiem cilvēkiem ir saglabājies, jo uz pārējām lietām kā žēlsirdība, askētiskums vai tīrība (vairāk domāta garīga) mēs vairs neesam īpaši spējīgi. Simboliski to sauc par pēdējo dharmas kāju, uz kuras vēl pasaule turas. Ja mēs sākam melot un nocērtam šo kāju, tad viss ir zaudēts.

Īpaši tas izpaužas Putina uzsāktajā karā Ukrainā. Krievijā ir daudz ezotēriķu, un es to vienmēr esmu vērtējis pozitīvi, jo dzīvē ir jādod kaut kāds pretstats materiālismam, kurā mēs domājam tikai par naudu un tās tērēšanu. Taču šobrīd ir tāds stulbums, ka gandrīz visi šie ezotēriķi dzen pilnīgu tuftu, ka karš Ukrainā nav nekāds karš Ukrainā, bet Putina cīņa ar rietumu melnajiem spēkiem. Vēl trakāk ir ar daudziem krišnaītiem, kuri uzskata Putinu teju vai par Dieva sūtni, kas cīnās pret ļauno Ameriku, rietumiem un NATO (lol, cīņa, kurā NATO uzvar, pat neierodoties uz kauju).

Viens Harē Krišnas līderis guru statusā Krievijā izskaidroja, ka krišnaīti ir politiski neitrāli un nejaucas materiālistu cīņās. Vieni gaļēdāji karo ar citiem un atstrādā savu karmu. Bet tomēr jautājumos par dharmu un adharmu viņi vienmēr nostājas dharmas pusē. Ja tiek spīdzināti un nogalināti civiliedzīvotāji, tiek izvarotas un nogalinātas sievietes un pat bērni, tad tā ir vislielākā adharma un pat svētie un pārpasaulīgie vienmēr ieņems pozīciju pret šīm zvērībām un stāvēs dharmas pusē. Viņš gan nevienu konkrēti vārdā nenosauca, jo Krievijā tas ir bīstami. Kas zina, rīt atnāks un izdemolēs templi vai vietējā tiesa aizliegs organizācijas reliģisko darbību. Bet viss bija pilnīgi skaidrs, ko viņš bija domājis. Šim guru problēmas radās nevis ar varas iestādēm, bet tieši ar citiem krišnaītiem, kuri bija sašutuši, kā tā var kritizēt viņu elku Putinu.

Viņi jūtas aizvainoti, jo ir nocirtuši jau šo pēdējo dharmas kāju – patiesīgumu. Daudzas Ukrainā notiekošās lietas cilvēkiem no malas ir neskaidras. Ir tik daudz dažādu viedokļu par to, kas notika 2014. gadā Donbasā. Bet ir skaidrs, ka patiesība ir viena, un pretējs apgalvojums visdrīzāk ir meli. Tikai kā lai zina, kurš ir kurš? Kad kāds sāk melot, tad tas parasti izpaužas sistemātiski. Par Donbasu pirmais jautājums bija par to, kurš tad notrieca malaiziešu civilo lidmašīnu. Izmeklēšana jau ir pierādījusi, ka tas tika izdarīts ar Krievijas ievestu raķešiekārtu, ar konkrētu militāristu dotajām atļaujām utt. Tas pierāda, ka tur nebija vienkārši pilsoņu karš, bet milzīgs Krievijas atbalsts plašiem nemieriem. Tāpēc ir apmēram skaidrs, kura puse šoreiz melo un kurai mēs varam vairāk uzticēties. Kad viena puse apgalvo, ka Bučas slaktiņu veica Krievijas armija, bet otra puse vainu uzveļ uz ukraiņiem, ir uzreiz jāzina, kurā pusē nostāties.

Patiesīgums kara laikā ir vēl jo īpaši nozīmīgs, un simboliski šis ir karš tieši par to. Ja mēs esam godīgi, tad lietas var atrisināt. Ja melojam, tad brienam vēl dziļāk purvā. Kaut kā jau visiem ir savi aizspriedumi. Pat zinātnieki pētījumos cenšas vairāk aizstāvēt savu hipotēzi nekā tas pienāktos. Tāpēc vienmēr ir vajadzīgi kritiķi, kas izvērtē un norāda uz šiem aizpriedumiem un kļūdām. Tas ir dabisks process, jo absolūto patiesību mēs neviens nezinām, un vēsture vienmēr ir dažādi vērtējama. Un tomēr mēs varam diezgan droši pateikt, kurš ir vainīgs Bučas slaktiņā.

Ja kāda puse ir izpelnījusies uzticēšanos, tad tā nedrīkst pievilt ar meliem. Ir ļoti svarīgi nemelot arī par labu Ukrainai. Tas nepavisam nav ne mūsu, ne Ukrainas interesēs. Ir saprotams, ka ne jau visu šobrīd var atklāt. Nebūtu saprātīgi godīgi pateikt, kur atrodas ukraiņu armija un kādi ieroči ir tās rīcībā, jo šīs ziņas izmantotu ienaidnieks. Bet nedrīkst arī nodarboties ar propagandu vienkārši tāpat vien, jo tas grauj uzticību, un šobrīd uzticība ir visspēcīgākais Ukrainais ierocis. Daudzas lietas Ukrainā ir kontroversiālas – cik liela ir Azovas bataljona nacistu problēma? Kāpēc nošāva vienu Minskas delegācijas dalībnieku? Viens viedoklis, ka viņš bija nodevējs, savukārt ministrijas lapā ir teikts, ka viņš bija varonis un nomira varoņa nāvē. Kāpēc Porošenko saņēma atļauju izbraukt no valsts, bet robežsargi veselu dienu kavējās izlaist viņu? Es nezinu, kas tur notiek, bet ir aizdomas, ka Ukrainā nav vienotas valdības, bet noteiktas valdības iestādes ir savstarpēji konkurējošu oligarhu kontrolētas. Mēs neviens negribētu, ka ukraiņi ar milzīgām grūtībām izcīna uzvaru šajā karā, lai atkal nonāktu oligarhu pakļautībā. Esiet patiesi, pat ja tās ir nepatīkamas ziņas! Nesakiet man, ka jūs nepiš, ja kāds melo Ukrainas labā.