Izlasīju: Ending Medical Reversal: Improving Outcomes, Saving Lives


Dažreiz tiem, kas ir nedaudz studējuši medicīnu, ir tāds sports ņirgāties par cilvēkiem, kuriem ir vājas zināšanas medicīnā un bioloģijā – vakcīnu apšaubītāji, vai E-vielu noliedzēji un pārtikas piedevu slavinātāji. Bet šī grāmata runā par daudz nopietnāku problēmu – ka ļoti daudz no tā, ko dara mediķi, nav uz pierādījumiem balstīta medicīna, līdz ar to pastāv iespēja, ka šodien praktizētās medicīnas procedūras var tikt atzītas, kā nevajadzīgas vai pat kaitīgas, tāpēc atceltas. Tiek lēsts, ka šādu lietu varētu būt līdz pat 40%.

Šī grāmata man iepatikās ar to, ka runājot par iemesliem, kāpēc tā notiek – 1) veikt pētījumus par itin visu ir praktiski neiespējami, 2) neskaidrība, ko tad īsti medicīna grib panākt – ilgāku dzīvi vai labāku dzīves kvalitāti, bet ar iespējami īsāku mūžu, 3) zāļu un medicīnisko ierīču ražotāju finansiālās intereses u.c. – tā iedziļinās zinātnes filozofijā un runā par Kūna zinātnes paradigmām. Bieži ar datiem nepierādītas lietas tiek pieņemtas kā ticamas tikai tāpēc ka tās atbilst pašreizējai zinātnes paradigmai.

Arī medicīnas zinātne nav brīva no šādas paradigmas aizspriedumiem. Lai pieņemtu, ka kuņģa čūlu patiešām var ārstēt ar antibiotikām, vajadzēja ļoti ilgu laiku, jo datus, ka tas strādā, noraidīja kā neatbilstošus paradigmai par baktēriju dzīvotspēju skābā vidē. Arī publikāciju selektivitāte (publication bias) pastāv šī iemesla dēļ.

Daudzi iebildīs, ka tā jau ir paredzēts zinātnei darboties. Ir hipotēzes, un pēc tam jauni dati tās var apstiprināt vai apgāzt, un progress turpinās. Tikai risks ir tāds, ka medicīnā eksperimenti tiek veikti ar cilvēku veselību un pat dzīvību, tāpēc būtu svarīgi, lai praksē ieviestās medicīniskās procedūras būtu maksimāli pierādītas kā efektīvas.