Honeybee saka, ka indulgences ierakstam pietrūkst dziļākas nianses. Par bērnaudzināšanu neizteikšos, bet Latvijas medicīnā gan ir redzams trends, ka ne vienmēr patīkamākais ceļš ir uz laimi vedošs. Es runāju par brīvo benzodiazepīnu parakstīšanu, kura pēc maniem aptuveniem vērojumiem Latvijā ir 10 reizes lielāka nekā būtu vajadzīgs. Un kāpēc gan ne, ja pacienti par benzodiazepīniem visos vērtējumos piešķir visaugstāko rezultātu. Ja reiz pacientiem patīk, tad noteikti tās ir super labas zāles, vai ne? Protams, tā būtu, ja neņemtu vērā otru pusi – ka tie rada smagu atkarīgu, ka reizēm ir vajadzīgi gadi, lai no tās tiktu vaļā. Tāpat ir zināms par cibiņu, kurš šķiet nomira no benzodiazepīnu pārdozēšanas vai blakusparādībām. Man ir dusmas par to, ka manai mātei, kurai ir dažādas ar vecumu saistītas veselības problēmas, ārsti bez vajadzības parakstīja bromazepāmu – sak, lieto šīs “prieka tabletes” un atšujies no mums ar savām slimībām.

Savukārt opioīdu lietošanā Latvijas ārsti ietur stingri konservatīvu līniju, ka neļauj tos saņemt pat ar vēzi slimiem paliatīviem pacientiem. Var jau saprast, ka tas nav par šiem pacientiem, bet to, ka padarot tos pieejamākus, neizbēgami tie nokļūs arī nepareizajās rokās. Es saprotu, ka labi regulēt pieeju prasa zināmas pūles, bet tas nedrīkst būt par attaisnojumu, lai ignorētu pacientu vajadzības.