posttotalitārisms
Grāmatas apskats
Vāclavs Havels: Bezvarīgo vara

Šī grāmata man pateica, kā pareizi nosaukt to, kas nav īsti totalitārisms. Vāclavs lieto vārdu posttotalitārisms. Tas arī it kā nav pareizi, jo ar “post” parasti saprot to, kā vairs nav, bet šeit ar to ir domāta sistēma, kuru kontrolē nevis kāds diktators, bet sistēmai paklausīgi cilvēki.

Mēs zinām, ka Čehoslovākija nebija PSRS sastāvā, tāpēc varētu iedomāties, ka viņi kā valsts bija brīvi no uzspiestā sociālisma. Protams, tā nebija, jo ar pirmajām “Prāgas pavasara” vēsmām valstī iebrauca krievu tanki. Tomēr visvairāk viņus turēja važās pašu cilvēku spēlēšana līdzi režīmam.

Viņš sniedz labu piemēru. Kāds maiznieks izliek veikala skatlogā plakātu ar uzrakstu “Visu zemju proletārieši, savienojieties”. Šis plakāts nav domāts pircējiem, bet birokrātiem, kuriem viņš signalizē, ka nevajag viņu aiztikt, jo viņš ir gatavs teikt visu, ko no viņa prasīs. Tieši tāpat signalizē visa tauta, un lai gan reti kurš tic režīma idejām, šī signalizēšana pieprasa nosodīt jebkuru, kurš uzdrīkstas kaut nedaudz kritizēt oficiālās idejas. Cilvēki uzliek šo masku, lai neradītu sev problēmas, un ar to diktatūra ir uzvarējusi, jo vairs nav atšķirības no sistēmas, kur šie cilvēki patiesi tic šīm idejām.

Tas tik precīzi raksturo mūsdienas, kur gandrīz katram ir jāsignalizē par uzticību woke idejām. Un daudzi to dara ne jau tāpēc, ka tām ticētu, bet tieši tāpēc, ka netic, bet negrib radīt sev problēmas. Valdībai vairs nav jāpieliek nekādas pūles – cilvēki paši kancelēs tos, kas neuzliks plakātu ar uzrakstiem Black lives matter, A man can have periods and become pregnant utt. Ideoloģija ir kļuvusi par pašuzturošu.

Havels nedomā, ka izbeigt šādu posttotalitārismu var ar revolūciju vai disidentiem. Pirmkārt, problēma jau nav vien tiem dažiem, kuri atklāti nostājas pret sistēmu. Tas pat novērš uzmanību, jo viņi kļūst par žurnālistu uzmanības objektiem, viņi kļūst par slavenībām un atrauti no ikdienas dzīves. Viņš vairāk risinājumu redz paralēlajās struktūrās jeb individuālistos, kas aktīvi neiestājas pret sistēmu, bet dara savu lietu citādi, nekā to no viņiem sagaida sabiedrība. Viņi izpauž sevi caur mūziku vai mākslu, varbūt tehnoloģijām vai reliģiskajām kopienām.