Kas man visvairāk riebjas Latvijas valdības attieksmē ir nepārtrauktā cilvēku vainošana. It īpaši šis rīta raksts par to, ka pie visa ir vainīga cilvēku nesekošana noteikumiem.

Pirmkārt, tas saber visus cilvēkus vienā maisā – gan paklausīgos, gan citus, bet soda visus iebiedēšanas tradīcijās. Otrkārt, vainošana nekad nav efektīva politika.

Kāpēc gan valdība nevarētu pati paskatīties, kur nav bijusi uzdevumu augstumos? Piemēram, es biju Latvijā uz nedēļu, un pēc noteikumiem iebraucot man bija jāaizpilda anketa. Valdība no šī uzdevuma to kontrolēt ir atkratījusies, liekot to darīt aviokompāniju stjuartiem, kuri pat latviski nerunā. Savukārt pie robežkontroles tikai rupji uzbrēca – maska! pat nepaskaidrojot, ka tas nozīmē, ka maska ir jānoņem, nevis to, ka tā ir rūpīgāk jāvalkā. Neviens pat necentās paskaidrot, kādi varētu būt šie noteikumi.

Es esmu apzinīgs un salīdzinoši zinošs par apstākļiem, tāpēc visu nedēļu pēc tam gaidīju, ka kāds man vismaz piezvanīs, lai pārbaudītu, vai es ievēroju izolēšanās prasības, un tā arī nesagaidīju. Kas apliecina, ka valdība pati ir ļoti vāja savu pienākumu izpildē un ir tādā pašā apjukumā, kāda tā bija pirms vairāk nekā 6 mēnešiem. Tā galīgi nekā no šī visa nav mācījusies.

Tāpēc Tegnella pieeja – ka šis ir ilgtermiņa pasākums un attiecīgi nevajag lēkāt vai pārspīlēt ar straujām darbībām – man atkal šķiet vissakarīgākā. Universitātē es biju izvēlējies sabiedriskās veselības moduli, par kuru bija jāraksta kursa darbs par Afganistānu. Šobrīd apgūtās tēzes var labi attiecināt arī uz Latviju. Pirmais princips tajā ir, ka valdības mērķi nav saskaņā ar veselības aprūpes aktīvistu mērķiem. Ar valdībām ir jārēķinās, bet ir muļķīgi no tām gaidīt lielu atbalstu. Tāpēc galvenais ir censties nenonākt pārāk lielā saskarsmē ar tām, jo tas tikai nodarīs vēl lielāku ļaunumu. Un tā arī ir – gan ASV, gan UK šī “cīņa” pret kovidu ir pilnībā politizēta un ārkārtīgi kaitējoša.

Otrs princips ir tas, ka jāņem vērā vietējie apstākļi, cilvēku uzskati, kultūra un jādarbojas saskaņā ar tiem, nevis jācenšas tos mainīt. Tas iekļauj principu nevainot cilvēkus, ja viņi kaut ko izdara nepareizi, jo vainošana nekad nepalīdz. Galvenais ir turpināt skaidrot un dot pozitīvu stimulu. Veselības aprūpes darbinieki nekad nav sankciju noteicēji, un nedrīkst tādi būt, lai viņu darbība būtu efektīva. Labs piemērs ir vakcinācijas. Ja cilvēks negrib vakcinēties, tad nedrīkst to darīt piespiedu kārtā vai ar likumu. Tas tikai rada vēl lielāku neuzticību un pretestību.