Es jau universitātē pamanīju, ka daudziem profesoriem ir noteikti pet peeve attiecībā uz valodu.

Vienā gadījumā pasniedzējs kritizēja vārda clotting (asins recēšana) lietošanu, norādot, ka tas ir mājsaimnieču termins, bet mums ir jālieto zinātnisks termins – blood coagulation. Tehniski viņam ir taisnība, bet tai pašā laikā šobrīd medicīnā vairumā gadījumu publikācijās lieto tieši vārdu clotting.

Citā gadījumā bija iebildumi pret vārdu melt, kad bija domāts, ka kristāla gabals izkūst, uzsūcot ūdeni. Tika norādīts, ka šis vārds ir nepareizs, jo melt ir kā ledus izkūst, bet šeit ir jālieto dissolve. Es īsti tam nepiekrītu, jo nekādu pārpratumi šeit neradās, un ar melt nav jau obligāti jābūt domātai fāžu maiņai, kas neietver ūdens uzsūkšanu.

Cits gadījums bija vēl smalkāks – mikrobioloģijas pētnieks iebilda pret to, kā BBC izrunā vārdu Salmonella. Viņš rūca, ka ikvienam jau būtu jāzina, ka skaņu l šajā vārdā neizrunā, un viņš slavēja amerikāņus, kas to ir pareizi sapratuši.

Kā redzams, cilvēki maina izrunu un nozīmes, dažkārt pat šķietami neloģiskā veidā. Pasniedzēju rūkšana to ietekmē ļoti mazā mērā.

Varbūt jums ir vēl kādi piemēri?

[papildinājums:] Vēl es atceros mūžīgos akadēmiķu iebildumus par blood thinners, jo zināms, ka antikoagulanti nemaina asins viskozitāti. Un tomēr šo frāzi aktīvi lieto klīniskā praksē. Varbūt tāpēc ka to ir vieglāk izrunāt. Galu galā nav jau svarīgi, cik tā ir faktiski pareiza. Lai gan es pat varētu argumentēt, ka asins tromba viskozitāte noteikti ir lielāka par asinīm :)