Šis ir ļoti jauks raksts par to, ka aprūpe mājās ir labāka par aprūpi slimnīcās. Slimnīcās visi ir satraukti, stresā, un neviens ūdeni vai tēju nepados.

Protams, bieži slimnīcas var nodrošināt to, ko mājās nevar, un tad ir iemesls doties uz slimnīcu. Bet ar covid-19 ir tā, ka nekādas specifiskas ārstēšanas nav. Visu varētu paveikt arī mājās, ieskaitot skābekļa padevi. Ar ventilatoriem ir tā, ka laikam tie tomēr biežāk kaitē nekā palīdz.

Šis vēlreiz apliecina, ka ar šo slimību pie pareizas orientācijas būtībā veselības aprūpes jaudas izsmelt nevarēja, jo vienmēr pastāvēja variants daļu aprūpes pārlikt uz mājām. Uzlabot mājas aprūpi es ierosināju jau pašā sākumā. Protams, tas nav viegli, un ne visi to var, un arī mājas aprūpētājiem ir vajadzīga atbilstoša apmācība.

Un tomēr – arī mana vecmāmiņa nomira mājās 97 gadu vecumā. Viņa kādu laiku uzturējās Gaiļezera pansionātā, bet tikai tāpēc, ka viņai bija partneris (vīrs jau bija nomiris no vēža), kurš lūdza, lai viņu neatstāj vienu. Kad partneris nomira, viņa tūlīt pārcēlās pie maniem vecākiem lauku mājās un tur aizvadīja savus pēdējos mūža gadus savu bērnu un mazbērnu sabiedrībā.

Kad manam tēvocim slimnīcā pavēstīja, ka viņam varētu būt kuņģa vēzis, viņš nekavējoties izrakstījās no slimnīcas, lai pavadītu atlikušo laiku savās mājās. Mans brālis ar sievu viņu apkopa, māsiņa tikai atnāca uzlikt sistēmu. Diemžēl ārsti viņam nedeva opioīdus, tāpēc viņam bija jāmirst ļoti lielās sāpēs. Latvijas medicīna ir ļoti nežēlīga pret paliatīvajiem pacientiem.

Es saprotu, ka ne visi ir spējīgi kļūt par slimnieku aprūpētājiem dažādu iemeslu dēļ, tāpēc ir vajadzīgi veco ļaužu aprūpes nami un hospisi (hospiss ir aprūpes vieta, uz kuru cilvēki dodas nomirt). Un tomēr, vai šī panika par izolēšanos un sēdēšanu mājās nebija lielā mērā bēgšana no šī pienākuma rūpēties par vecajiem cilvēkiem? It kā mēs vēlētos, lai viņi nomirst tur tālu prom no acīm – slimnīcās vai veco ļaužu aprūpes namos, kur par viņiem rūpējas imigranti.