Idejas par labāku līderismu
Ir redzams, ka šī pandēmijas krīze lielā mērā ir tik smaga tās sliktās pārvaldības dēļ. Politiķi nav izrādījuši vajadzīgās līderu prasmes, savukārt pārbiedētie iedzīvotāji ir steigušies atbalstīt big brother kārtību un nav spējuši pieprasīt no politiķiem skaidrāku rīcību. Tas arī tāpēc, ka vairumam pat nav skaidrs, ko tad vajag pieprasīt. Tāpēc palīdzēšu ar dažām idejām.

1) Labāku datu publicēšana. Nav nozīmes publicēt datus par saslimušajiem, ja pārbaudīta tiek tikai neliela daļa. Tāpat dati par mirstību vienā vai citās valstīs, kas neņem vērā apstākļus, kādos tie tiek uzskaitīti, ir ļoti neinformatīvi. Slikti dati tikai rada lielāku pamatu dažādām spekulācijām un apjukumam.

Iespējamais risinājums: izveidot darba grupu, kas apkopo šos datus, analizē, apraksta un ziņo tos veidā, kas viegli uztverami nespeciālistiem.

2) Skaidrāku kritēriju un iemeslu norādīšana. Lai gan situācija ir ļoti mainīga, daudzi pasākumi tiek veikti bez skaidras loģikas, zinātniskā pamatojuma vai sasniedzamā rezultāta. Pat Neits Silvers, ASV statistikas guru, uzdeva šo jautājumu, ko valdības domā ar frāzi “izlīdzināt līkni”? Jo ir iespējams divas interpretācijas – (1) vienkārši samazināt jaunu gadījumu skaitu, lai medicīnas sistēma spēj tikt galā, līdz brīdim, kamēr parādās vakcīna vai pūļa imunināte, (2) tūlīt samazināt izplatību līdz R0 < 1, lai noslāpētu slimību.

Abām šīm interpretācijām ir zināmas problēmas, un iespējams tāpēc arī valdības neskaidro, kāda vispār ir taktika, jo tādas vispār nav, bet ir tikai izmisīgi mēģinājumi parādīt, ka kaut kas tiek darīts.

Iespējamais risinājums: no politiku veidotājiem pieprasīt skaidrus zinātniskus pamatojumus, kāpēc kaut kas tiek darīts, un arī atjauninātos modeļus, kad situācija ir mainījusies.

3) Racionāla veselības resursu pārvaldība. Šis ir plašāks jautājums, ko nevar skatīt tikai pandēmijas ietvaros, tāpēc risinājums nav ātri sasniedzams. Tomēr šobrīd arī ir vislabākais laiks tam pievērst uzmanību. Bija redzams, ka daudzas valstis svārstījās starp visu citu medicīnas pakalpojumu atteikšanu (vēža diagnostika, zobārstniecība utt.) un visu resursu ieguldīšanu Covid-19 ārstēšanā. Daudzi no tiem izrādījās nevajadzīgi – intubācijas ventilatori šobrīd tiek pārāk daudz lietoti ar pieeju – darīsim visu iespējamo, pat ja zinām, ka tas neko daudz nepalīdz. To var salīdzināt ar hidroksihlorohīna izmēģinājumiem, kas neko daudz nepalīdz, taču zāļu novirzīšana tikai apgrūtināja esošos vilkēdes pacientus, kam tās ir pierādīti vajadzīgas. Protams, plāni ir vajadzīgi, bet ir arī vēlams, lai šie plāni tiktu godīgi un atklāti komunicēti.

Fiasko ar maskām, par kurām sākumā izziņoja, ka tās nepalīdz, bet pēc tam ar likumu pieprasīja valkāt, ir ļoti pamācoša. Pat ja tas tika darīts ar labiem nodomiem (lai ārstiem netrūktu), tas radīja lielāku kaitējumu, jo samazināja uzticību veselības uzraudzības iestādēm.

4) Precīzi dati par veselības aprūpes noslogotību. Šis ir vissvarīgākais punkts, jo liela daļa politiku ir balstīti uz prognozēto sistēmas pārslodzi. Šeit politiķi ir vismazāk atklāti, jo dati noteikti parāda, ka viņi ir kļūdījušies (lai gan no iedzīvotāju viedokļa tas nav slikti). Tā kā šie ir visbūtiskākie dati, nekāda slepenība šajā ziņā nav pieļaujama.

Iespējamais risinājums: pieprasīt šo informāciju no atbildīgajām iestādēm saskaņā ar informācijas atklātības principiem.