Zviedrija būs ļoti interesants pētāms piemērs. Viņi izvēlējās neslēgt uzņēmumus, izņemot tikai tur, kur ir vislielākie riski. Nezinu, cik ilgi viņi noturēsies pret populistiem, kuri nepārtraukti brēc, ka kaut kas ir jādara, jo cilvēki mirst. Bet šobrīd viņu pieaugums neizskatās diez ko atšķirīgs no tām valstīm, kur ieviesa ļoti drakoniskus ierobežojums slēgt visus uzņēmumus un sēdēt tikai mājās.

Lielākā neskaidrība ir par vīrusa izplatības modeli. Ir doma, ka ļoti būtiska ir sākotnējā saņemtā vīrusa deva. Varbūt ja sākotnēji saņem nelielu devu, tad caurmēra slimība arī būs viegla. Bet ja saņemtā deva ir liela vai atkārtota – kā tas varētu notikt ar ārstu, kurš slimnīcā ārstē koronavīrusa slimnieku – tad pat ar spēcīgu imunitāti šī slimība būs ļoti smaga un biežāk nāvējoša. Šo teoriju apliecina agrākie vērojumi par citām vīrusu slimībām, ka pirmais cilvēks ģimenē izslimo vieglāk nekā pārējie, kuri inficējas no viņa pastāvīgā, ciešā kontaktā, tāpēc saņem lielu vīrusa devu.

Tas varētu arī labāk izskaidrot Itālijas neveiksmi, ka pat pēc ļoti stingriem ierobežojumiem mirušo skaits joprojām ir ļoti augsts. Studenti un strādnieki, kas varbūt saķēruši šo vīrusu uz ielas vai bārā, izslimo ar viegliem simptomiem. Bet tā kā viņiem tagad ir jāsēž mājās, tad viņi aplipina savus vecākus radiniekus ar lielu devu, un viņi mirst. Ja šī teorija ir pamatota, tad ironiski stingrā karantīna stāvokli tikai pasliktina.

Bet kas notiek ar Japānu, Singapūru un Dienvidkoreju? Vai tur joprojām iztiek ar vieglākiem ierobežojumiem? Ja tā, to varētu izskaidrot ar plašo masku lietošanu. Ja maskas krietni samazina saņemtā vīrusa devu, tad inficēšanās joprojām notiek, bet izslimošana parasti notiek vieglāk. Vissliktākais, ko mēs šajās dienās varam darīt, ir kaunināt cilvēkus par masku lietošanu.