Klejotājs

īstenībā man garšo tēja. Ir tikai tāda problēma, ka es viņu dzeru tik sasodīti reti. Tas izskaidrojams ar to, ka man nepatīk process, kamēr uzvārās ūdens, tā ievelkas un atdziest, jo man riebjas karsta pārtika, kas dedzina mēli un visu pārējo, kas tur atrodas. Un vēl man ne īpaši patīk pieliet tējai aukstu ūdeni. Jo man arī derdzas steidzība, tāpēc tējas taisīšanas laikā tā ir nepieņemama.
Toties tad, kad ir kāds svētku rīts, piemēram sniegains jaunais gads, ziemassvētki, klusa dzimšanas diena utt., silta tēja un vilnas zeķes ir debēšķīgākās lietas uz zemes virsas...

Mūzika: eagle eye cherry - save tonight

Lauku mājās viss ir drūms un pelēks. Uzreiz var pateikt, ka rudens ir pilnā sparā un velkas prom uz ziemu, Paskaties pāri zaļganpelēkam laukam, un ausis svilina ass vējš. Tik mani vecīši sēž siltā istabā un skumst. Skatās logā un lasa avīzi. Sajūta tāda, it kā Velta Līne sēdētu "Cīrulīšu" logā un raudātu. Un tads klusums. Mazus skudriņas pār muguru pārskrēja. Un sajūta, ka neko vairs nepazīstu. Kad biju šeit pēdējo reizi, viss vēl zaļoja...

Mūzika: Cranes

Šodien ar draugiem runājām, ko Latvijā var ieraudzīt biežāk - lāci vai rūķi.
Protams ka rūķi. Aizbraucu uz Tērveti, pilns ar rūķiem. A lācis? Aizbraucu uz Tērveti, lāča nav. Aizbraucu uz Ilūksti - lāča nav, aizbraucu uz Aizkraukli - huju. Bet rūķi? Aizbraucu uz Tērveti, pilns ar rūķiem.

:)

Laikam valstij iet pavisam slikti. Ja pat bagātie Jūrmalas iedzīvotāji, kā izrādās, sāk taupīt. Piemēram, pasākumu, kaut vai mazu, apmaksai sāk izmantot arvien mazāk naudas. Bez liekiem izdevumiem. Pat bērna dzimšanas dienā vairs nav viesu, tikai bērni vien. Lai nebūtu jāmaksā par virtuvi.

Mūzika: Labvēlīgais tips - pumpa

atzīšos, ka tikai vienreiz man ir bijis patiešām labs (bet ne ideāls sekss). Un ir bijis daudz. Atceros un vēl aizvien zinu, ka viņa skūpstās uz topa pirmo vietu. Mis E***a.
:)

Mūzika: Shivaree - goodnight moon

es laikam esmu ļoti eklektisks cilvēks.

laikam vienīgi nemāku adīt, un neesmu strādājis par asenizatoru. :D

bet tā dzīvot ir labi - ja tu māki daudzas profesijas. Sasniedz vienu mērķi un tad dodies pie nākamā. Ņem no dzīves vissu, ko tā tev dod.

Gājēji uz ielām ir ideoti. Tādi ideoti, ka ar velo vienkārši gribas braukt virsū. Neskatās ne tālāk par savu degungalu. Ja jau viens otram pamanās uzskriet virsū, kur nu vēl ritenim.
Daži padomi, kā Latvijā nekļūt par pašnāvnieku gājēju slepkavu vai sakropļotāju:

1. Braucam pēc iespējas tuvāk kreisajai ietves malai. Cilvēki, kas izlien no veikaliem kā kurmji no alām nejaudā pamest acis uz aizmuguri, vai nevien nebrauc virsū, tāpēc izvairīsimies no šādām situācijām.
2. Gadījumos, kad iespēja braukt pa brauktuvi, darām to. Autobraucēji ir saprātīgāki.
3. Reklāmas stendus apbraucam lēni, jo tie paši kurmji spēj izlīst arī no tiem.
4. Uzbļaujam bremzēm, kas velkas pa priekšu un nedod ceļu. Uz kaut kādiem tantiņu protestiem uzliekam mīksto.
5. ŠIS ATTIECAS ARĪ UZ CITIEM VELOSIPĒDISTIEM!!!!!. Pie krustojumiem piebremzējam, jo no tiem var izlēkt neznokurienes uzradušies neapzinīgi ideoti un kājām un arī uz diviem riteņiem. Ja skrien, tad skrien taisnā posmā nevis pagriezienā otram degunā!! Tā viens muļķītis gandrīz uz ielas stūra norāvās uz deguna ar savu "pusaudzīti" un gandrīz norāvās pa degunu arī no manis.
6. Vobšēm skatamies, kur braucam

sejas, kuras pat nopietnā stāvoklī izskatās smaidošas, lieti noder korī. Dziedot nav jāmudina - un tagad fucking smaidiet!!!!
Debešķīgi. Mums korī viena tāda meitene ir.
Vispār ir sasodīti labi dziedāt jauktajā korī. Ir tik daudz apburošu meiteņu, ar kurām var paflirtēt. Atceros, ka mani gribēja pārvilināt uz veču kori. Nemūžam! Vai tad es pēc kaut kāda gailīša izskatos?? Pietika jau vienu gadu vīru ansamblī noraut jumtu...

Mūzika: kaut kas no Igo

eksplorers iesūkā.

http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=178384&ext=ZIP

ārpus konkurences - Saule, Pērkons, Daugava


1. Guillemods - little bear
2. Jeff Buckley - mojo pin
3. Kings of Convenience - cayman islands
4. Elbow - friends of ours
5. Coldplay - fix you
6. Turin Brakes - Ether song
6. Sufjan Stevens - The seer's tower
7. The Smiths - there is the light, that never goes out
8. Johnny Cash - hurt
9. Beck - Anybody got to learn sometimes
10. Rihard Hawley - coles corner
11. Hawksley Workman - no beggining no end
12. Beirut - postcards from italy
13. Jose Gonzales - hand on your heart


šīs dziesmas man mūžam neatņemt...

man patīk atrasties vietās, kurās ir daudz cilvēku. Jo man patīk, ka uz mani skatās. Dievinu. Dažreiz pat izvēlos iet garāku ceļu uz kādu mērķi, lai tikai pabūtu redzīgu acu pulkā.
Iespējams, ka tam ir izskaidrojums. Es meklēju tikai sieviešu acu kontaktus. Katru reizi, kad mans skatiens satiekas ar kādas dāmas skatienu. Un, ticiet man, tā gadās bieži. O jā, viņas tiešām ir skaistas. Gan acis, gan sievietes. Es laikam nomirtu, ja dzīvotu citā valstī. Nekur nav tik burvīgu un dievīgu būtņu kā Latvijā... Jā, varbūt vēl tomēr pārak daudzas tic princim baltā zirgā, tāpēc attiecībās (kaut vai vienas nakts - jo īpaši) ir ieturētas. Taču kāds skaistums. Ak

Mūzika: akron/family - i'll be on the water

Atļaušos pateikt, ka ar dzeju Latvijā ir pilnīgā pakaļā. Nu labi, pakaļā ne, bet ir milzīga stagnācija. Neko vairāk nedzirdu, kā tikai milzīgu kvantumu pārspīlējumu, hiperbolismu, kolorītu epitetu, urbānismu un nepārspējamu jucekli. No ritma ne miņas, un to vēl grib saukt par dzejoli. Tā ir viena no tām divām sastāvdaļam, kas dzeju definē. Un, pēc manām domam, tas ir teksts un mūzika. Dzejai ir jābūt starp šīm divām lietām. Jābūt sakarīgam tekstam un viennozīmīgai ritma eksistencei (atskaņas var nebūt). Ar to Latvijā izceļas tikai dažs. Vienīgie, kas tagad ir vērā ņemami, pēc manām domam, ir Rihards Bargais un Ronalds Briedis. Latvijas RB. Tos es turu milzīgā cieņā un nevienu sliktu vārdu nespēju un nedrīkstu pateikt. Pārējie visi ir tikai dzejas rakstītāji. Ne dzejnieki.

Lai tevi varētu saukt par dzejnieku, tev ir jādeklamē, nevis jānorunā. Jāpasniedz dzejolis kā daļa tavas dzīvības. "Bet tas taču nav svarīgi, galvenais ir sajūtas un pārdzīvojumi!!" - daudzi saka. Un kā jūs domājat, ja Ojārs Vācietis "piesaukšanu" nobērtu, kā to dara 98% latviešu mūsdienu dzejnieku, vai tas būtu kļuvis par gadsimta spēcīgāko dzejoli???????????? Bet, kad viņs to nolasīja, turklāt vēl televīzijā, tauta vairs nejuta neko citu kā uguni verdam asinsvados un saspringtas rokas cīņai par brīvību. Es nejūtu neko, klausoties Andru Manfeldi un Mincenhofu (kurš man ir pietiekami pazīstams kā cilvēks), un tā tālāk un tā joprojām visus pārējos "dzejas rakstītajus", man uznāk miegs un garlaicība. Viena vienīga vienmuļība un rutīna. Visi raksta vienu un to pašu. Piedodiet, arī Vērdiņš. Un viņs ir tieši tas pats kas Gaile, tikai vīrietis. Dažs labs dzejolis un atkal orģinālitāte līdz pēdējam amtu galam.

Es gaidu reformu. Milzīgu reformu. Mūsu dzejas un vispār mūsdienu dzejas gaismas pili.

Un kuru dzejoli mūsdienās var ielikt labā dziesmā? Nevienu. Pliks, nesakarīgs teksts un Mārtinš Freimanis. Nav ritma. Nav sajūtas. Nava...

Dažreiz uzmet skaudība par cilvēkiem, kuri daudz neko nedara, varbūt pat nestudē, taču viņiem ir visi jaunie aipodi, aifõni, katru dienu jaunas drēbes un apmaksāts rēķins bārā par 150 Ls mēnesī. Braukā uz ārzemēm tāpat vien un vēl pie tam bieži par vecāku naudu. Nezina, kas ir īres maksa un ko nozīmē prezervatīvu pirkšana par savējo.
Man visu laiku ir bijis jācīnās, tagad arvien vairāk jakavē studijas, lai savilktos. Bet es esmu apmierināts. Jo mūža lielākā vērte ir dzīvot, nevis izdzīvot. Nav jau tik slikti tomēr, ka izdzīvoju. Es baudu. Gūstu pieredzi. Un vismaz varu cilvēkiem pastāstīt, ko esmu darījis, lai sasniegtu to un to, nevis vienkārši truli pateikt, ko esmu darījis.
Nav gandarījuma. Tikai vēlme izlekties ne par savam spējām. No respect.

ak...
kaut kas trūkst.
droši vien jau tas pats vecais labais sekss.
atzīšos, ka tas pēdējo reizi bija pirms divām dienām, bet, tā kā mana diagnoze ir nevaldāms nimfomāns, tad saprotiet paši. Un, ja nu es sēžu vietā, kur vismaz trīs sievietes vēlētos iegūt (un vispār būtu forši, ja visas vienā reizē), tad saprotiet vēl vairāk. Notiekti vajag. Un visas tak taču pazīstu. Viena netālu arī dzīvo. Būs jāpamēģina. Viņu pat gribētu iegūt nekavējoties šeit pat uz galda.
Huh, nevaldāmi.

P.S. Viņai dažreiz nejauks niķis, skūpstoties iekost lūpā. Saka jau, ka stipri nekožot, bet man ir vārgas lūpas.
:)

Latvijas vēstures ceļos un neceļos svarīgākās epizodes ir saistījušās tikai un vienīgi ar nelabu laiku. Valsts dibināšana, otrā izvešana, LTF dibināšanas diena, Barikādes, Skriešana pēc pasaules rekorda...
Es pats noskrēju. Un palika labāk. Dziedot Edgara Zvejas "Lai tik līst" nepamanīju, kā tie 100 metri noskrējās. Toties kurpes no ūdens zaļo krāsu nomainījušas par gandrīz melnu, taču ap kaklu lepni plīvo sarkanbaltsarkanais.
Baumo, ka esam rekordu pārsituši par tūkstoti, tad nākošajiem jāpārsit ķīniešiem. Bet kas tad tur ko nepārspēt. Viņiem taču jāstrādā.
Uz priekšu.

starp citu, ir vēl viens superīgs erlends.

oye erlends.

http://en.wikipedia.org/wiki/Erlend_%C3%98ye

Mūzika: Eolika - zemeņu lauks

1988. gads ir gads, kuram dotējama garīgā attīstība. Pilnīgi iespējams, ka tā ir pēdējā paaudze, kura ir vērā ņemama un atzīstama par labu esam. Nevar teikt, ka mēs (1988) esam redzējuši padomju laikus, taču kaut kas tomēr ir pierakstāms pie attīstības pamatprincipiem. Tā klātesamība. Vai vismaz postpadomju audzināšana. Nākošajām paaudzēm tās pietrūkst. Garīgo vērtību, kas tajā tika iegūtas. Vai arī tās tomēr ir, taču tikai dažas un nobīdītas - ar nosliecēm uz dažām konkrētām lietām. Nav vispārējas un aptverošas pieredzes.
Mēs vēl spējam pieminēt un citēt "garīgās maizes" beķerus - Vācieti, Melgalvu, Čaku... Un nav problēmu ar alhoholu. Ja piedzeramies, tad tomēr zinām mēru, un, ja nezinām, tad vismaz spējam turēt vairāk un ilgāk.
Cieņa pret sabiedrību. Cieņa pret vecākiem cilvēkiem. Un piederība tiem cilvēkiem, kuriem "Pērkons", "Līvi", "Jumprava" u.c. nav pielūdzamie objekti, bet gan kā kārtējā nepiepildāmā saprāta barība. "Mēs pārtiekam viens no otra, un nevis no pārtikas precēm..."
Nirvana nav dievi. Tikai grupa, kura ar trīs akordiem visā albūmā un pāris ģitāru solo setiem nogalināja astoņdesmito gadu roku. Un tā tiek pielūgta tikai to vidū, kas dzima pēc mums. Vecajiem vai nu patīk, vai nu ne.
Un ir zudusi apziņa, ka Latvija un dzīve un Pasaule neasociējas un nesākas ar pirmo dzīves skatu un pirmo atmiņā ierakstīto acu gaismu. Un ir smieklīgi, ka pastāv arī tādas lietas, ar kurām jaunās paaudzes vēlas kļūt populāras, "izpārdodot" tās kā sālītas siļķes pieostas tirgū. Apziņot visu, ka, redz, es arī šito zinu, jo tak' zina visi.
Mēs krītam. Nav vairs kvlitātes, tikai kvantitāte. Visur. Populācijā. Padarītā darbā. Uzskatos. Seksā. Domās. Vārdos.
Nav.

Mūzika: Friendly Fires - jump in a pool

Labdien.
Es esmu Erlends.
Un man ir ritenis.
Tāds, par kuru varētu teikt, ka tas ir divas reizes vecāks par mani. Tātad kādi četredesmit, vai piecdesmit gadi būs.
Tas ir manas mātes. Kopš tās reizes, kad manas mammas tante viņu atveda, vienmēr esmu vēlējies to iegūt. Parasti velosipēdi ar neizreiķināmu ātrumu skaitu man nav interesējuši. Tikai šis. Bieži vien jau ir tā, ka tu par kaut ko sapņo, bet tad, kad esi to dabūjis, tad atmet malā un tiecies pēc kaut kā jauna. Bet ar riteni tā nav.
Dažreiz tā ir ar sievietēm. Kad tu kādu vēlies un dabon, tad vairs nav vēlmes ko turpināt un tiecies pēc jaunas. Ar mīlestību ir savadāk. Ja tu tiecies pēc mīlestības un mēģini to atrast jebkurā sievietē, ar kuru aizraujies, tad tas nudien ir stulbi. Labāk tad iegūsti vienu pēc otras, bet nelec jums abiem čakarēt sev dzīves. Mīlestība pati atnāk. Par to vajag sapņot. Tā ir kā komēta. Tu tās vari redzēt lidojam, bet nevajag ķert. Tā īstā un vienīgā pati ieskries mūsu Zemē.
Tādas lietas ir izsapņojamas, bet nav mērķtiecīgi piepildāmas. Kā karjera.
Bet par to es pastāstīšu nākošreiz.
Tagad braukšu izklaidēties.

Mūzika: Amelie skaņu celiņš