Klejotājs - evo ļevo 1988

1988. gads ir gads, kuram dotējama garīgā attīstība. Pilnīgi iespējams, ka tā ir pēdējā paaudze, kura ir vērā ņemama un atzīstama par labu esam. Nevar teikt, ka mēs (1988) esam redzējuši padomju laikus, taču kaut kas tomēr ir pierakstāms pie attīstības pamatprincipiem. Tā klātesamība. Vai vismaz postpadomju audzināšana. Nākošajām paaudzēm tās pietrūkst. Garīgo vērtību, kas tajā tika iegūtas. Vai arī tās tomēr ir, taču tikai dažas un nobīdītas - ar nosliecēm uz dažām konkrētām lietām. Nav vispārējas un aptverošas pieredzes.
Mēs vēl spējam pieminēt un citēt "garīgās maizes" beķerus - Vācieti, Melgalvu, Čaku... Un nav problēmu ar alhoholu. Ja piedzeramies, tad tomēr zinām mēru, un, ja nezinām, tad vismaz spējam turēt vairāk un ilgāk.
Cieņa pret sabiedrību. Cieņa pret vecākiem cilvēkiem. Un piederība tiem cilvēkiem, kuriem "Pērkons", "Līvi", "Jumprava" u.c. nav pielūdzamie objekti, bet gan kā kārtējā nepiepildāmā saprāta barība. "Mēs pārtiekam viens no otra, un nevis no pārtikas precēm..."
Nirvana nav dievi. Tikai grupa, kura ar trīs akordiem visā albūmā un pāris ģitāru solo setiem nogalināja astoņdesmito gadu roku. Un tā tiek pielūgta tikai to vidū, kas dzima pēc mums. Vecajiem vai nu patīk, vai nu ne.
Un ir zudusi apziņa, ka Latvija un dzīve un Pasaule neasociējas un nesākas ar pirmo dzīves skatu un pirmo atmiņā ierakstīto acu gaismu. Un ir smieklīgi, ka pastāv arī tādas lietas, ar kurām jaunās paaudzes vēlas kļūt populāras, "izpārdodot" tās kā sālītas siļķes pieostas tirgū. Apziņot visu, ka, redz, es arī šito zinu, jo tak' zina visi.
Mēs krītam. Nav vairs kvlitātes, tikai kvantitāte. Visur. Populācijā. Padarītā darbā. Uzskatos. Seksā. Domās. Vārdos.
Nav.

Mūzika: Friendly Fires - jump in a pool