Klejotājs

šķiet, ka lielākā daļa mākslas darbinieku, kuri pārstāv tur visvisādas tur mākslas, foto, video, instalētāji un dērtī dīl rāvēji, kas radās Andrejsalā, pavisam vienkārši ir nosaucami par "Andrejsalas augstprātībām".
Tik augstu purnu mākoņos spēj pacelt tieši viņi.
Ir jau, protams, izņēmumi, bet uz vienas rokas pirkstiem...

no creditreform lattelecom piesūtīja pavēsti par to, ka desmit gadus mana dzīvokļa vecais īpašnieks nevarēs neko pirkt uz kredīta, neko abonēt utt. utjp., jo nav samaksāts rēķins 6,61 LS apmērā. Nu tipa melnais saraksts.
Žēl vien, ka vecais īpašnieks jau kā pusgadu miris.

Mjā, saraksts tik tiešām melns.

Sesdien biju uz Dailes teātra izrādi "Kaija".
Nevaru teikt, ka bija izcila, bet... Kaut kas tajā bija.
Varbūt, ka arī nekāda morāle, bet toties tā sajūta, ka tu skaties krievu rakstnieka uzrakstītu lugu, kurā viss tiek izpildits pēc krievu dramas principiem. Uzspīlejumi, atklāti kliedzieni, jūtu izvirdumi un garas, plašas varoņu demagoģijas.
Bet, enīvej, bija forši. Tikai pirmais cēliens krietni pa garu, bet otrais krietni pa īsu...
Laba ideja par to, ka, ja jau "Kaija" ir par teātri, tad japarāda arī, kā tiek pārtaisīta skatuve. Un to arī parādīja. Kā bariņs metalistu visu pārkrāmē. Pēc tam šie paklanījas. Ļoti ņirdzigi. :>

Telefons nav cilvēks,
Nenomirs, ja izslēgsi.

es nesaprotu kāpēc, bet es laikam nespēju izdzīvot bez šīs (Pjera) Ogista Renuāra darinātās gleznas. Ja Žanna būtu sieviete, es viņā iemīlētos, ne tikai kā mākslas darbā.

Tu, normāls cilvēks būdams, pat tad nevari pateikt, kāpēc tā. Vienkārši teikšu, tā ir dievīga. Tās acis, lūpas un krāsas...

Uh...

vēl no bērnības atderos:
kad man ļoti, ļoti gribējās ēst, tad es šķaudīju.
šorīt no rīta pamodos un, protams, vienu reizi nošāvu.
laikam kaut kas jāuztaisa.
pankūkas ar kanēli?

ak, kā es gribētu dabūt smuku, sarkanu 1964. gada Javu, ar kuru brauca mans kaimiņš, kad es vēl dzīvoju laukos.
Vai arī tādus Triumph, kādu var redzēt filmā "Once" un uz kura sēž Glens Hansards.
Vai arī kādu no tiem mocīšiem, ar kuriem brauca jauniešu banda/pēcāk labie draugi filmā "World's fastest Indian".
Vai arī kā dažiem rokeriem 1985. gada "Mask"...

Pēc tam uzliktu superīgu vecā stila apaļo kasku ar nadziņu, lidotāja brilles vai mušenes un bliezdt cauri visai Pasaulei. ūh.
kad sapelnīšu lielo naudu, nopirkšu.

Es esmu pārāk skeptisks pret visām mūsdienu lietām.
Pat pārāk skeptisks.
Jauniešiem.
Dzeju.
"Māksliniekiem" (visi šitie andrejsalas tirliņi)
Krievu mūziku.
Cilvēkiem.
utt.

Vienkārši gribētu dzīvot 1968. gadā, staigāt superīgā tvīta uzvalkā ar klasiskām angļu kurpēm, žokejcepuri, bereti vai hūti. Rakstīt romānus un dzeju uz rakstāmmašīnas (ko es arī šad tad piekopju), dziedāt bītņiku džezbendā un braukāt ar pirmo korveti. Vai veco laiku Javu vai cruīzbaiku iz sešdesmitajiem.
Likt matos cukurūdeni un satikties ar meitenēm rūtainos mētelīšos, piemīlīgās laiviņkurpēs un kaislīgām kājām.

Vispār es gribētu būt kā Tālis Vaidars.

Bet vispār...
Es jau tāds esmu.
Tik man nav bītņiku džezbends, tikai paša sacerētas akustiskās dziesmas Boba Dilana early 60's stilā. Un ar korvete ne. Un mocis

uztaisīju lieliskus makaronus ar malto gaļu, papriku, saldskābo ķīnas mērci un krējumu. ņam ņam.
Un sapratu, ka man, piemēram, gaļa bija vajadzīga, jo es ne pārāk labi notievēju.
Bet gatavot man gan patīk. Un kā vēl!!!! Visas šitās eksotiskās kombinācijas ar makaroniem, zupas, sautējumi, pildītie lavaši, pankūkas utt.
pēdējā laikā mani favorīti ir pupiņu zupa ar šķiņķi un "Vāciešu salāti"(vārīti kartupeļi ar spinatiem, dillēm un majonēzi)
Kā es iemācījos taisīt ēst? Īstenībā nekā. Es vienkārši sāku gatavot un viss. Un man sanāca. Laikam gēns no māmiņas, jo viņa kādreiz bija pagasta ēdnīcas galvenā pavāre, kā arī pavāre citās vietās. Bet līdz kādiem astoņpadsmit gadiem es pat īpaši nepiespiedos gatavot. Tas nozīmē, ka esmu iemācījies, skatoties no māmuļas.
Vispār es daudz ko iemācos skatoties.

Mūzika: Mielavs un pārcēlāji - uzklāj mani uz ceļiem

dažreiz es velos, lai valstī būtu diktatūra. Tā kā Ulmaņlaikos.
Nebija jau pats labakais, taču sudīgi arī laikam nelikās...
Vismaz būtu saule arī mūsu majās.

un vispār...
man ir paniskas bailes no nāves

Kad kautrīgi pajautāju Eņģelim, kas ir jaunākais,  ko viņš grasās lasīt Dzejas zvejā Ļeņingradā, viņš man atsūtīja epastā:

Uz balkonmargām

Manam prātam pieauga spārni,

Spārniem vārds ir Zelma,

Dzimusi astoņdesmitajā,

Dzīvojusi Imantā,

Bet jau kādu laiku

Nemājo pie manis.

Es jau daudz nebēdāju –

Gultā možos viens,

Pats sev pašam brokastis

Porcijai vienai gatavoju,

Uz ledusskapja vakaros

Vienu atslēgu saišķi lieku.

Krustvārdu mīklas minot,

No prāta vien atmiņas blāv,

Jo tam pieauguši spārni,

Un spārniem vārds ir Zelma,

Dzimusi astoņdesmitajā,

Dzīvojusi Imantā,

Bet jau kādu laiku

Dzīvo Ulbrokas kapos...

1.novembris. 2008

tas bija...

izsmeļoši

svētdien jāiet

Tikko nopirku Stīvena Fraja (Steven Fry) grāmatu "Dievu rotaļlietas". Domāju, ka tā būs laba, jo vēl aizvien Fraju cienu no "Melnās Čūskas" un "A bit of fry and laurie" laikiem. Varētu būt mazliet ciniska un ņirdzīga.
Tagad lasu pavisam parastu padomjlaika darbaļaužu romānu "Laime aiz horizonta" by Andris Vīksna. Par kādu konservatoriju pabeigušu trombonistu, kurš sāk mācīt mūziku kādā piepilsētas mūzikas vidusskolā. Nekas īpašs, taču tiek iegūta jauna pieredze sakarā ar padoju vērtībām. (un arī nevērtībām)
Vispār tagad ar grāmatām ir tā kā ir. Nav tik daudz naudas, bet tik daudz grāmatu gribas nopirkt. Jāpērk tad vien tās nocenotās (starp kurām ir arī sasodīti daudz briljantu) vai arī izdevniecībā, kur var dabūt pat par pusi lētāk.
Bet par grāmatām dažreiz īpaši neskumstu, ar tām man pilna māja.
Pilna, es saku, pilna...

Mūzika: The hoosiers - a sadness runs throgh him

man ir tāda lavas lampa, kuru es ar draugiem esam nosaukuši par vecpuišu lampu. Ironiski apzīmējot tādas lampas esamību tikai vecpuišiem.
Kad tā saplīsīs, būs laiks iet pie sievas :)
Bet tagad viss ar to ir kārtībā. Značit dragājam!

un vispār, es gaidu ziemassvētkus...
kad atkal pielādēšu pilnu plejeri ar 650 jaukām ziemassvētku, grūtsirdīgām un nostaļģiski raudulīgām melodijām un atkal klīdīšu viens. Jo ziemassvētkos es strādāju.
taču tad ir tik salda noskaņa un... man patīk tāda grūtsirdība un vientulība. un dažreiz pat velk uz bimbu.
a ko var darīt, mākslinieks...
man ir daudz draugu, bet vienmēr tā sanāk...

spēlējot kauliņus, atcerējos mūžseno teicienu - kam veicas mīlestībā, neveicas azartspēlēs. Man ir tieši otrādi. laikam kāda par mani tagad domā. Vai kādas :D
Vispār es pat vairs nezinu, kas par mani domā. Viņu ir tik daudz...
:>

Šī brīža top dziesma.
Atceros, ka ar šo dziesmu es iepazinu the cardigans. Pēc tam nāca for what is worth, love fool, my favourite game utt.
2002/2003. gadu mija.
Tad man īstenībā šī dziesma nepatika. Un klips iekš tāda raidījuma, kuru daži vēl atceras - ZTV - arī nelikās pievilcīgs.
Bet kad biju maziņs, daudzās jomās biju ideotiskāks. Kā nekā pubertāte pilnā plaukumā.:)

Te ir diskogrāfija torentu meklētājiem

vakar es nemanot sapratu, ka man ir tik pat mīksti mati kā tēvam. Viņam tikai nu jau atkāpušies un blondi, bet man pilnā kuplumā un tumšbrūni.
Vispār manas atiecības ar tēvu ir bijušas tādas... dīvainas, ja nevarētu teikt citādāk. Alkoholisms? Cigaretes? Vispār pirmais mani nevaldāmi pretinē un derdz, bet ko tad tu vecam bukam padarīsi...
No vienas puses viņs mēģina mani (kaut gam mēs jau vairākus gadus tiekamies 1x mēnesī vai divos) visu laiku tracināt, kādreiz, kad biju mazāks, bieži visu aizliedza un tracināja vēl vairāk. Visu laiku norādīja uz kļūdām, bieži vien pēla un teica, ka nemaku dzīvot utt. utjp. Bieži piekasījās maniem pusbraļiem. Un jā, daudz dzēra un arī vēl aizvien dzer. Dzērumā norīdīja, ka tikai viņs ir mani izaudzinājis un neviens neko nav darījis (kaut gan bija tieši otrādi, un vēl pie tam pats esmu audzis vairak, nekā mani audzinājuši), teica, ka bez viņa naudas (ļoti maza vērtība, kas palielinājusies pēdējos divos gados un dažreiz draudēja atkal izčibēt viņa iedzertgribas dēļ) es un mana mate un brāļi neko nespētu iesākt...
Bet no otras puses...
Viņs laikam nemāk mīlēt savus bērnus tā, kā to dara parasti tēvi. Bet es daudz ko no viņa esmu mantojis tieši garīgajās lietās.
Muzikālais talants.
Mīlestība pret fotogrāfiju.
Praktiskums un racionālisms.
Arī neliels cinisms.
Apņemīgums.

Labi, ka ne egoisms.
Un alkoholisms.

Bet tāpat, paldies.

Man pamatīgi kretinē tās klasiskās "vērtības", kuras klausās visi. Piemēram, Nirvana - smells lika a teen spirit, Scorpions - wind of change, Ozzie Ozborn - dreamer, The Cranberries - zombie, The Police - every breath you take, R.Kelly - I believe I can fly un Smokie - alice man vienkārši uzdzen sliktu dūšu, un gribas vemt. Paši mākslinieki man ļoti patīk. Piemēram, The Police pat ļoti.(Izņemot R.Kelly, kas man derdzas tāpat) Taču tieši tās dziesmas... Puke...
Brajans Ādamss man vispār derdzas.

kad es biju maziņš, man nebija paveicies ar brāļiem tādā ziņā, ka viņi bija piecus un septiņus gadus vecāki par mani, tāpēc visi rotaļu prieki gāja secen. Par vēl pastiprinošāku efektu uzskatāma situācija, ka es dzīvoju viensētā, kas man pēc skolas vai brīvdienās liedza kontaktēties ar citiem vēl vairāk.
Bet man atlika arī 4 gadus vecāks brālēns, brāļu draugi un citi zvēri. Tad es pieradu kontaktēties ar vecākiem cilvēkiem par mani, kas man vēlāk neradīja problēmas kā citiem bērniem.
Un tad, kad man bija palikusi daba, meži, mana sēta un mans pagasta tukšais gals, es sāku izklaidēties un būvēt savus grandiozos iztēles augļus. Vienā mirklī kļuvu par spiegu un bieži vien gan dienā gan naktī lavījos un izsekoju (spiegoju:) savus vecākus un kaimiņus, katra atrastā ierīce, vai krāms vai vieta ieguva teiksmainu, noslēpumainu, un svarīgu noskaņu. Radās štābi, protokoli, tika skatītas filmas un stingrajiem vecākiem kaukt katru vakaru, lai ļauj mazliet vairāk paskatīties šo un to un viskaut ko. Tika zīmētas kartes, pārmeklētas un apsaimniekotas, vecas un pamestas ēkas, vedoti uzbrukuma, aizstāvības plāni.
Mazliet jāpateicas arī brāļiem un brālēnam, jo ar viņiem es sāku spēlēt kariņus, detektīvus un citas spēles. Neskatoties uz to, ka vienmēr paliku pēdējais un vinmēr biju tas "sīkais". Bet kā pēc tam attīstījas manas iztēles spējas. Kādas iejas par teiksmainām spiegu, partizānu, noziedznieku vienībām un teiksmainām slepkavībām! Uh...

Mūzika: The Verve - bitter sweet symphony