Rakstīšana un medicīniskā izglītība
Sarakstos tinderī pēc ilgāka laika ar dāmu, kura strādā medicīnas jomā.

Dzirdu arī no viņas šādu iebildi: "Par ārsti rakstīt stāstu var, ja pats esi ārsts, vai labi pārzini jomu".

Tāpat kā pirms kāda mēneša, kad gribēju rakstīt par rožu audzēšanu, tā vietā, lai paziņa man izstāstītu, kas
viņai patīk dārzkopībā, viņa man arī pateica, ka nevajag rakstīt par to, ko nezina.

Cilvēkiem, man šķiet, ir aplams priekšstats par rakstniekiem. Ja es rakstītu tikai par to, ko zinu ārkārtīgi labi,
tad visi stāsti būtu par skolu, šaha skolu, datorspēlēm, garīgo attīstību, skeitbordu, un vēl pāris tēmām.

Rakstnieku prerogatīva ir tieši tajā, ka aptaujājot cilvēkus un pētot dažādas dzīves jomas, viņi
uzraksta par tām caur savu prizmu. Tā dara gandrīz visi rakstnieki. Par to man plaši stāstīja baltu filoloģijas studijās.

Mana dzīvokļbiedrene ir ar medmāsas izglītību. Es ikdienā sarakstos ar sociālās aprūpes darbinieku un ginekoloģi.
Mans paziņa mācās šobrīd RSU 5.kursā. Divas paziņas ir fitnesa treneres.

Man ir grūti nosaukt kādu no saviem ikdienas cilvēkiem, kas nespētu nosaukt visus orgānus cilvēkā vai nezinātu, ko dara mandeles vai apendikss.

***

Savā ziņā rakstniecība ir kā antropoloģija - Tu pēti cilvēku grupas, parādības sabiedrībā, izcel dažus aspektus, izgaismo tos, parādi jaunā gaismā, visiem ir interesanti.